Jāņa pravietiskais sapnis

Ciemos pie viņiem uzprasījos jūlija pēdējā otrdienā, bet sestdien abi nokļuva manas fotokameras objektīvā. Piedaloties svētku pasākumos Dagdā, divi Jāņi no Ezerniekiem: Vaišļa un Pundurs, uzvarot visās sešās spēlēs, izcīnīja pilsētas domes kausu pludmales volejbolā. Bet Rita kā vienmēr par prieku klātesošajiem uzstājās uz skatuves tautas deju ansambļa “Dagda” sastāvā. Lieliski atceros, kā Atmodas sākumā efektīgā Rita uzvarēja prestižā konkursā, iegūstot “Latgales zeltenes” titulu. Zinot, ka Vaišļu mājas pašā logu priekšā pēdējos gados parādījusies mākslīgā ūdenstilpe, es tad arī piedāvāju Ritai piedalīties rajona konkursā. Viņa īsi atbildēja: “Runājiet ar Jāni.” Telefonsarunā ģimenes tēvs neatteica man vizīti, taču nedaudz pievīla manas cerības, teikdams, ka tik-šanās dienā mājās būšot viens: Rita ar meitām Lailu un Dagniju aizbraukusi pie radiem. Žēl, protams: gribējās iepazīties ar skolniecēm, taču viss vēl priekšā: Ezernieku vidusskolā “Ezerzemes” korespondenti ir diezgan bieži ciemiņi. Tur par sporta skolotāju arī strādā Jānis. Šogad Ezernieku volejbolistu komanda paspīdēja ar sporta meistarību un izcīnīja sudraba medaļas Rīgas Olimpiskajā centrā, kur notika Latvijas vidusskolu čempionāts. Viņa dzīvesbiedre strādā par sākumklašu skolotāju Dagdā. Mācību laikā katru rītu skolotāji dodas darbā ar auto-mašīnām — katrs savā virzienā. Mūsu vīru sarunā par savu otro pusīti Jānis izteicās tā: “Rita ir kultūras cilvēks. Dzied Ezernieku ansamblī, dejo Dagdā. Bet vēl vada deju pulciņus divās skolās.” Būdami ļoti aizņemti cilvēki, lauku skolotāji ne visai aizraujas ar saimniecību, taču augļu dārzs un sakņu dārzs viņiem ir sakopts.

Kad satiekas divi kaislīgi copmaņi, tad saruna ievelkas. Tā notika arī ar mani un Jāni. Dīķa krastā mēs ilgi atcerējāmies epizodes no personīgās makšķerēšanas prakses. Abi esam plaužu ziemas copes cienītāji, taču bijām vienisprātis, ka pēdējie pieci gadi šo piesardzīgo zivju ķērājus neiepriecināja. Kā stāsta, Rāznā, uz kurieni Jānim patīk aizbraukt, pirms Jaungada pāris dienas gadījās laba plaužu cope, taču viņš jau sen neiekļuva laimīgo skaitā. Arī kopš manas triumfa dienas, kad Latgales jūrā es izvilku trīs plaužus, kas kopā svēra piecus kilogramus, aizritēja ne mazāk par sešiem gadiem. Atliku likām izrunājušies par mazāk svarīgo tēmu, mēs sākām apspriest galveno.

Sarunu sākām it kā no tālienes. Jānis atcerējās, kā 1988. gadā puisis no Andzeļiem un meitene no Andrupenes nejauši satikās... starptautiskajos studentu svētkos “Gaudeamus” Viļņā. Kopš tā laika tad arī viss sākās, bet kāzas svinēja pēc četriem gadiem. Jaunā ģimene kopdzīvi sāka Jāņa vecāku mājās aiz paša Ezernieku ciemata — pie lielā ceļa, kas ved uz Rēzekni. Jāņa bērnība aizritēja starp trim ezeriem, un ļoti agri viņš aizrāvās ar makšķerēšanu. Vēlāk, kad ģimene nomainīja dzīves vietu, viņš ilgojās pēc ūdeņiem. Tad kādu reizi ieraudzīja sapni: pašu logu priekšā — dīķis, kurā viņš zvejo lielas līdakas. Šis sapnis izrādījās pravietisks. Pirms gadiem sešiem, nopelnījis naudu sava meža pārdošanā, Jānis nolēma ataicināt ekskavatoru. Tā nepievilcīgais purvs divu desmitu soļu attālumā no mājas sliekšņa pārvērtās par dīķi, kura spogulis aizņem pushektāru. Kā saka, nav ļaunuma bez labuma: neliela kļūda zemes racēju darbā palīdzēja rasties saliņai, kur parasti ligzdo savvaļas pīles. Reizēm tā pierod pie cilvēkiem, ka pieņem cienastu, ar ko neskopojas abas meitiņas.

Katram konkursa dīķim ir sava rozīnīte. Skolotāju miniezeriņš ir interesants ar saviem kontrastainajiem krastiem. Dienvidu pusē ir sav-vaļas saaudzes, bet ziemeļu pusē redzams sakoptības paraugs: krastā atrodas lapenīte ar niedru jumtu, divas laipas — peldēšanai un copei. Ar laiku te parādīsies arī jauna pirtiņa, tikai trakā inflācija pagaidām neļauj realizēt šos plānus. Jānis un Rita ir sabiedriski cilvēki, un pats par sevi saprotams, ka daudz viesu pie viņiem pulcējas Līgosvētkos. Mājas saimnieks parādīja man lielisku vietu veco ābeļu paēnā, kur dzīvesbiedri Vaišļas cienā viesus ne tikai Jāņu naktī. Tās galvenā rota ir skats uz mākslīgo dīķi, kurā pastāvīgi peld mežapīles. Reizēm ielido arī nelūgtie ciemiņi: jūras kraukļi, lai pamielotos ar zivīm. Toties bebri, ūdeles un ūdri pagaidām neuztrauc: pavisam blakus atrodas šoseja ar saviem trokšņiem.

Zivsaimnieciskajā jomā Jānis pievērsies līņiem. Daļu ielaižamā materiāla viņš atveda no Aizkraukles, daļa jauno iemītnieku gadā, kad bija skābekļa bads, šurp ieceļoja no Andrupenes pagasta Biža ezera. Lai līņi, asari un karūsas te nesnaustu, saimnieks ielaida līdakas. Pats nobrīnījās, kad pagājušā gada pavasarī uz rotējošā vizuļa āķa trāpījās zaļsvārce, kas svēra 3,8 kilogramus. Toreiz arī atcerējās savu pravietisko sapni, bet tā līdaka pagaidām arī ir spiningotāja Jāņa personīgais rekords. Viņš atzīstas, ka līdz ar iespēju makšķerēt pagalmā vairs nav nepieciešamības doties uz ezeriem. Manuprāt, interesanta ir viņa pieredze piesardzīgo līņu ķeršanā, kuri jau sasnieguši nepieciešamo svaru: kilogramu smagi eksemplāri gadās regulāri. Pirmais faktors — iebarošana noteiktā vietā, otrais — makšķernieka maskēšanās krastā, trešais — precīzi izraudzītā ēsma. Dīķu līņi dod priekšroku pieciem sešiem mušas kāpuriem uz āķa, taču ēsmai jāatrodas dīķa dibenā. Par spīti viedoklim, ka līnis ķer ēsmu piesardzīgi, lēni norijot to, Jānis apgalvo, ka gadās tādas priecīgas stundas rītā vai vakarā, kad līnis tver ēsmu strauji un pārliecinoši. Izvadīt no ūdens lielus ek-semplārus — tā ir īpaša bauda, bet par līņu gastronomiskajām īpašībām nemaz nav ko runāt. Vienlīdz labi šīs treknās zivis garšo gan ceptas, bet vēl labāk — galertā un kūpinātas. Vērīgais Jānis apgalvoja, ka aukstais laiks pavasarī un vasaras pirmajā pusē šogad pagarināja līņu nārsta laiku, kas sākās 13. jūnijā un beidzās pēc mēneša.

Atvadoties mans patīkamais sarunbiedrs deva vēl vienu padomu līņu copmaņiem: jo smalkāks ir copes rīks, jo nopietnākas izredzes pārspēt viltībā lielākus eksemplārus. Eksperimentējot viņš nonāca pie secinājuma, ka pavadiņai jābūt ne resnākai par 0,16 mm šķērsgriezumā. Pirmkārt, šāds rīks palielina uzķeršanās skaitu. Otrkārt, makšķernieks gūst īstu baudu, velkot zivi krastā un dod iespēju izglābties līnim, kas tā vien cenšas aizpeldēt ūdens-augu biežņā. Un tad vari atvadīties no āķa!

Aleksejs GONČAROVS