Krāslavas pievilkšanas spēks

Pēc mokošajiem represiju gadiem, cilvēces vēsturē visskarbākā kara šausmām un verdziska darba sociālisma gigantiskajās jauncentnēs miljoniem cilvēku ar īpašu kāri ieelpoja šķietamās brīvības gaisu. Gaviles nebija ilgas, sekoja daudzi stagnācijas gadi, līdz iestājās sociālisma krahs. Jauno kursu uz demokrātiskajiem pārkārtojumiem vairākums mūsu paaudzes cilvēku uzņēma kā loģisku procesu.

... Klusā un skaistuma ziņā neatkārtojamā Krāslava izsenis bija pazīstama ar saviem magnētiskajiem spēkiem. Lūk, arī es jaunībā, romantikas vēju dzīts, devos uz nezināmiem novadiem, tikai pārvarēt nostalģiju tā arī nespēju. Daudzi mani bijušie klasesbiedri un vienkārši vienaudži ir izklīduši, kur kurais pa tālām malām, taču visi viņi retajās tikšanās reizēs apskauž mani, jo esmu nodzīvojis savu mūžu gleznainās Daugavas krastos. Savukārt ar rūgtumu pamanu, ka īstu krāslaviešu ir palicis pavisam maz. Taču, kā zināms, vieta nepaliek tukša. Starp jaunajiem pilsētas iedzīvotājiem redzu interesantus, labus un aktīvus cilvēkus.

Ludmilu un Arnoldu esmu pamanījis jau sen - pensionāru sapulcēs. Viņa parasti asi izvirza problēmas vietējās varas pārstāvjiem, bet viņš pievērsa vispārējo uzmanību ar publicēto rakstu “Paaudžu konflikts: turpinām uzbrukumu”. Patērētāju tiesību aizsardzības biedrības pārstāvis Arnolds Korps argumentēti izklāstīja personīgo viedokli par siltuma tarifu paaugstināšanu. Darbīgi cilvēki mani interesēja vienmēr, tāpēc es uzprasījos ciemos pie Ludmilas un Arnolda. Visbeidzot arī saņēmu uzaicinājumu.

Pirmais pārsteigums bija tas, ka Ludmila ir piedzimusi Maskavā. Tikai par spīti manam maldīgajam priekšstatam, ka, lūk, daudzmiljonu Krievijas galvaspilsētas iedzīvotāji jau pēc statusa ir privileģēta šķira, Ludmila pastāstīja par savas ģimenes grūto likteni. Vecāki neizbēga no represijām, izciešot visas dzīves likstas izsūtījumā.

Lai gan Kaukāza priekškalnes nav saltā Sibīrija, taču arī tur risinājās īsta cīņa par izdzīvošanu. Kopš bērnības gadiem Ludmila iepazina piespiedu darbu kolhoza tīrumā par bļodu prosas putras. Reti redzējās ar māti, vēl retāk - ar tēvu, biežāk atrada pagaidu kaktu pie svešiem cilvēkiem. Pēc “tautu vadoņa” nāves neiedomājamas pū- les prasīja atgriešanās dzimtajā Mas-kavā. Kopā ar māti sākumā dabūja gultasvietu kopmītnē, kur nācās gulēt rindas kārtībā. Ludmila strādāja un mācījās, apguva vīriešu profesijas: virpotāja, atslēdznieka, frēzētāja, iestatītāja... Neklātienē pabeidza tehnikumu, tad ieguva augstāko izglītību.

Atmiņas par piecdesmitajiem gadiem - tā ir pastāvīga bada sajūta, un pagāja daudzi gadi, līdz tā vairs nemocīja. Tas, ka viņa dzimusi Maskavā, nedeva nekādas privilēģijas dzīvokļa saņemšanā. Galu galā viņa panāca savu: 32 gadu vecumā jaunā inženiere Vlasova saņēma dzīvokli prestižā rajonā un dzīvoja kaimiņos tādām slavenībām kā Leonīds Utjosovs, Vjačeslavs Tihonovs, Jurijs Nikuļins, Rolans Bikovs...

Būdama pēc rakstura romantiķe, Ludmila agri aizrāvās ar alpīnismu, daudz ceļoja, piestrādājot par instruktori un ekskursiju vadītāju, divus gadus bija komandējumā Baikonurā. Pirms 36 gadiem Pamira priekškalnē, pie Kairakuma HES, Tadžikijas jūras krastos krustojās viņas un igauņa Arnolda Korpa, kurš bija atbraucis ekskursijā, dzīves ceļi. Tā satikās divi romantiski cilvēki un kopš tā laika vairs nešķīrās. Tallinas augstskolas absolvents sākumā saņēma norīkojumu uz Ļeņingradu, vēlāk tika uzaicināts darbā uz Latvijas galvaspilsētu, kur pēdējā laikā ieņēma “Latvenergo” termofikācijas pārvaldes komercdirektora amatu, kurā nostrādāja pusgadsimtu. Bet Ludmila četrdesmit darba gados nomainīja tikai trīs darba vietas.

Pats par sevi saprotams, ka inteliģento cilvēku ģimene nešķīrās no kopējās ceļošanas kaislības. Kādu reizi apmeklējot Latgali, viņus abus apbūra zilo ezeru novada skaistums. Divas vasaras no pilsētas trokšņiem un steigas viņi atpūtās Kalniešos, bet vēlāk stingri nolēma pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Krāslavā. Laiks apstiprināja izdarītās izvēles pareizību: trakās inflācijas apstākļos provincē ar divām pensijām iztikt vieglāk. Ludmila un Arnolds iekopa sakņudārzu, viņiem ir daudz labu paziņu. Viesmīlīgā saimniece pat saskaitīja, ka pēdējā mēnesī vien pie viņiem ciemojās pusotra desmita paziņu un draugu.

Dzīvesbiedri atzinās, ka cilvēki te ir vienkārši, sirsnīgi un labestīgi. Kas sakāms par Krāslavu, tad Ludmila norādīja, ka tās iedzīvotājiem ir pavirša attieksme pret zaļajiem apstādījumiem. Vairs nav palicis dižkoku, kas vēl varēja rotāt zaļās pilsētas ielas. Krāslavieši nevīžīgi izturas pret zālienu saglabāšanu, kuru platība pastāvīgi sarūk sevišķi daudzdzīvokļu namu pagalmos. Viņai kā jau atbraucējai ir vērīgāks skatiens uz visām lietām, lūk, kāpēc par aktuālām problēmām Ludmila nekautrējas runāt sapulcēs.

Īsā laikā galvaspilsētas iedzīvotāji ļoti viegli integrējās provinces vidē un jūtas te pilnīgi komfortabli. Saimniece cienāja mani ar melleņu pīrāgu, bet viņas dzīvesbiedrs ar inženiera precizitāti apgalvoja, ka dzīve Krāslavā par trešdaļu esot lētāka nekā Rīgā.
Pasaules tīmeklis neredzamiem pavedieniem saista igauni ar vēsturisko dzimteni, pat ar monitora palīdzību viņš seko kaimiņvalsts pēdējiem jaunumiem literatūrā. Bet Ludmila dod priekšroku dabai un darbam sakņudārzā.

Aleksejs GONČAROVS