Dīķu konkurss Kārtējo adresi man pateica pazīstamā krāslaviete Biruta un pat piedāvājās pavadīt. Tā es nokļuvu pasakainā klajumā, kur kopējo lauku idilli papildināja pāris jauno stārķu, kam bija kļuvis par šauru uz kūts jumta.
Grūžot viens otru no jumta kores, tie gluži kā priecājās par pirmajiem patstāvīgajiem lidojumiem. Saimnieki, kuri gaidīja mani, pastāstīja, ka laimes putni apmetās pagalmā pirms pusotra desmita gadu. Tālredzīgais Jānis kādu reizi rudenī novietoja uz staba velosipēda riteni, un jau nākamajā pavasarī stārķu pāris savija ligzdu. Kopš tā laika tā nevienu vasaru nestāvēja tukša, spārnotajā ģimenē vienmēr bija pa trim putnēniem, bet šogad tikai divi. Ja jau stārķēni pacēlās spārnos, tad tas nozīmē, ka tuvojas rudens. Tā ir vienmēr: nebeidzamās lauku rūpēs vasara aizrit nemanot, toties nemīlīgas rudens un ziemas dienas velkas bezgala ilgi.
... Ātri aizrit gadi. Jānim un Viktorijai kaut kā neticas, ka tieši pirms diviem gadu desmitiem šajā viensētā bija klāti galdi apmēram pusotra simta kāzu viesiem. Tajā neaizmirstamajā laikā Viktorija, nākamā zootehniķe, ieradās praksē kolhozā “Skaista”. Kādu reizi viņa devās uz kompleksu “Dridzis” svērt lopus, bet viņu pa ceļam paņēma mašīnā šoferis Jānis. Tā arī iepazinās, pāris gadu draudzējās, tad sūtīja kāzu ielūgumus. Viktorijas vecākie brāļi nepretendēja uz vecāku māju, un viņas izredzētajam neatlika nekas cits, ka nākt iegātņos.
Tagad viensēta ar skaistu nosaukumu “Bērzkalne” pārvērtusies līdz nepazīšanai, pat vecā māja pēc tam, kad tās sienas Jānis apdarināja ar gaišu plastikātu, kļuvusi ļoti izskatīga. Tajā mūsdie-nīgs interjers, viss sadzīves tehnikas klāsts. Ar darbīgo Viktorijas māmiņu Janīnu Ļaksu-Timinsku man nevajadzēja iepazīties. Pirmrindas teļkopes portreti vairākkārt rotāja rajona laikraksta lappuses un arī rajona goda plāksni. Strādīgā sieviete arī tagad nedomā par gadiem un visādi stimulē meitas, znota un mazdēlu tieksmi labiekārtot viensētu.
Viktorijai un Jānim patīk uzņemt ciemiņus, un tikai reta brīvdiena paiet bez šašlikiem un trokšņainas kompānijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis gads ir zīmīgs ar ģimenes svētkiem. Pavasarī lielas jubilejas sakarā apsveikumus saņēma viensētas visvecākā saimniece, nesen jubileju svinēja viņas meita Viktorija. Septembrī tiks atzīmēta Saksonu porcelāna kāzu jubileja, bet novembrī jaunākajam dēlam Jevģēnijam apritēs astoņpadsmit gadu. Jānis deva mājienu Viktorijai, ka ir vēl viens iegansts: šogad aprit tieši desmit gadu, kopš viņš vada pagasta autobusu.
Viktorija tūdaļ paskaitīja un vīlusies nopūtās: viņas darba stāžs par kasieri nav apaļš, tikai deviņi gadi. Maz māju ir palicis Stoļņiku ciemā, toties šī viensēta izskatās kā īsta labklājības oāze. Līdz tuvākajam Indra ezeram ir pamatīgs gabals - vairāk nekā kilometrs. Tā kā situācija prasīja saimniekiem atrisināt viensētas ūdens problēmu, kur gruntsūdeņi atrodas pietiekami dziļi. Pirmais nelielais dīķis parādījās ļoti sen pie pašas pirtiņas, kas ar laiku tika pilnībā rekonstruēta. Otra mākslīgā ūdenstilpe radās tāpēc, ka bija piemērots apvidus reljefs.
Saimnieki ar nelielu dambi pārdalīja strauta, kas ietek Dzegužupē, gultni, bet kad palu ūdeņi pārrāva aiz-sprostu, palīgā cilvēkiem nāca hidroceltnieki bebri. Tagad mi-niezeriņš ar stāviem krastiem aizņem gandrīz hektāru, tur parādījusies pat laiva, kurā vizinājās Saksonu otrā paaudze. Uzreiz noskaidrojās, ka gan Andrejs, gan Jevģēnijs ir kaislīgi makšķernieki. Vasaras brīvlaikā abi uzskata copi par labāko vaļasprieku. Vecākais mācās transporta koledžā, jaunākais iestājies celtniecības tehnikumā. Lieliska darba skola abiem ir vecāku mājās, kur nekad netiek aicināti meistari no malas.
Tēvam, kā saka, zelta rokas, tā kā dēliem ir pie kā pamācīties. Māte ne bez lepnuma pastāstīja, ka puiši nebaidoties nekāda lauku darba, ja vajag, izslauks govis un pabaros buļļus. Pavisam viensētā ir deviņi ragulopi, ar piena realizēšanu dzīvesbiedri Saksoni neaizraujas, jo ir vīlušies. Lop-barība ziemai sarūpēta, tāpēc saimnieki var būt mierīgi, viss pārdomāts līdz sīkumiem.
Atgriezīsimies pie mūsu dīķiem. Visskaistāko ūdenstilpi saimnieki ierīkojuši mājas tuvumā. Taču zivis tajā neielaiž, jo tā ūdens pa filtriem ieplūst mājā, kā arī kūtī. Taču dīķa galvenais uzdevums ir estētisks. Tieši šajā krastā parādījies pasaku klajums. Es ilgi tīksminājos par mājiņu uz vistas kājas. Milzīgu egles sakni tās pamatiem Jānis sameklēja Parahovņas ciemā. Ne mazums pūļu prasīja tās nogādāšana no meža uz dīķa krastu. Raganu pēc pasūtījuma izgatavoja radiniece - Skaistā pazīstamā humoriste Gunefa, kura uzdāvināja viņiem arī milzu zirnekli tīklā.
Nokaltušais koks ar senatnīgām krūzēm zaros ir Viktorijas iecere. Pasakainajā stūrītī ir daudz interesantu kompozīciju, pie kuru veidošanas savu meistara roku pielicis Jānis un viņa prasmīgie dēli. Grūti aprakstīt radīto skaistumu - tas ir jāredz! Galvenie mājas svētki ir Jāņi. Tad viesi, kuru skaits reizēm pārsniedz divus desmitus, apsveic ne tikai Jāni, bet arī Janīnu. Bet Viktorija jau sen ir izslavēta kā neparasti garšīgu sieru vārīšanas meistare. Lūk, arī tagad viņa slauc divas brūnaļas - piens tiek izmantots tikai pašu vajadzībām, lai svētku galdā vienmēr būtu lauku sieri, kā arī gardie cūkgaļas šašliki.
Tā gribas ticēt, ka pasakaino stūrīti nekad neatstās cilvēki, bet dīķa krasti vienmēr vilinās gan makšķerniekus, gan cienītājus atpūsties pie dabas krūts.
Aleksejs GONČAROVS