Svētki visiem

Dziesmu un Deju svētki latvietim ir vērtība. Šobrīd mēs varam būt lepni, ka arī pārējā pasaule šo mūsu kultūras šķautni ir atzinusi par ievērojamu, Dziesmu svētkiem nosakot UNESKO nemateriālā kultūras meistardarba statusu. Un lepnums ir divtik liels, zinot, ka mūsu skolēni ir šo svētku dalībnieki, viņi ir tie, kas turpina veidot mūsu tautas vēsturi, saglabā tautas gara vērtības un dāvā prieku tūkstošiem cilvēku, kas bauda šos svētkus skatītāju rindās. Droši vien vēl neviens nav saskaitījis kopā tās stundas, kas pavadītas mēģinājumos, gatavojoties skatēm, kā arī tās stundas, kas paskrējušas Mežaparkā, Vērmanes dārzā, Daugavas stadionā, veidojot svētkus. Bet ja nu kāds to izdarītu, tad varu galvot, ka tas skaitlis būtu tik liels, ka mēs varētu pretendēt uz kādu pasaules mēroga rekordu.

Nu jau ir pagājis kāds laiciņš, kā Mežaparkā apklusušas dziedātāju balsis un Daugavas stadions var viegli uzelpot, nebīstoties vairs dejotāju pēdu dipoņas. Rīga atpūtusies, bet varbūt jau skumst pēc saviem viesiem - 35 tūkstošiem dejotāju un dziedātāju? Arī mūsu skolēni jau ir iekļāvušies vairāk vai mazāk ierastajā ikdienā, pirmais svētku emociju vilnis ir pāri, palikušas tikai atmiņas un nepārvarama vēlēšanās atkal darīt visu, lai piedalītos nākamajos šādos svētkos. Jāpiebilst, ka svētkos piedalījās 124 mūsu skolas audzēkņi un 15 skolotāji.

Lūk, ko saka paši skolēni!

Viktorija Baranovska (kora dalībniece):

“Dziesma ir spēks! 12 tūkstoši dziedātāju pulcējās Mežaparka lielajā estrādē, lai vienotos kopīgā dziesmā un dalītos sajūtās, kas rodas, tik prāvam cilvēku pulkam dziedot no sirds tās dziesmas, kas seko mums gadu laikā, kā arī jaunākus izcilu komponistu gara darbus.

Viennozīmīgi varu teikt, ka mēs bijām tie laimīgie, kam bija iespēja piedalīties šajos svētkos. Šī dziesmas spēka sajūta veselu nedēļu pavadīja mūs, un, iespējams, ka dažam vēl sirdī ir arī tagad. Krāslavas Valsts ģimnāzijas jauktā kora dalībnieki varēja baudīt svētku atmosfēru - dažādus pasākumus, kas bija šīs nedēļas laikā - Svētku atklāšana, gājiens, “Runājošie akmeņi”, folkloras koncerti un daudz, daudz kas cits.

Tā kā visi Krāslavas rajona svētku dalībnieki dzīvoja vienā skolā, dejotāji un dziedātāji bija plecu pie pleca, vakaros kopīgi tika izdziedātas visas dziesmas visās iespējamās valodās, savukārt koristi pierādīja, ka māk uzgriezt arī kādu danci. Šogad pirmo reizi bija iespēja ansambļiem parādīt savu māku muzikāli teatrālajā uzvedumā “Rīgas kalnu noslēpumi”, kuru varēja vērot Vērmanes dārzā. Un varam būt lepni, ka Latvijas septiņu ansambļu vidū bija arī mūsu “Krāslaviņa”…

Drudzis sākās ar atklāšanas koncertu un milzīgo gājienu, kas ilga neskaitāmas stundas, kuru mēs godam izturējām ar lustīgu dziedāšanu. Nākamās trīs dienas jaukto koru dalībniekiem izrādījās brīvas, ko arī izmantojām, apmeklējot koncertus, izstādes. Savukārt ceturtdiena, piektdiena bija saspringtas, mēģinājumu pārpildītas darba dienas. Vissarežģītākais bija dziedāt noslēguma koncertā, jo līdz šim tā mēģināts! Lielais koris varēja justies kā īsta Holivudas zvaigzne, jo iespaidīgie mazo gaismiņu efekti neatstāja vienaldzīgu nevienu, “Gaismas pils” laikā, kad katrs korists bija iededzis baltu lukturīti, skatītāju rindās nozibēja tik zibspuldžu, cik pat Bredam Pitam sapņos nav rādījies.

Nogurums mijās ar pacilātību un otrādāk. Ir ļoti grūti aprakstīt tās sajūtas. Dziesmu svētki ir Latvijas lepnums, jo vēsturē tas bija laiks, kad katrs apzinājās sevi kā latvieti, un arī tagad šāds pasākums vairo mīlestību pret savu zemīti.”

Jūlija Sakoviča (deju kopas “Raita” dalībniece):

“Brauciens sākās sestdien ar to, ka puiši palīdzēja sakraut autobusā meiteņu čemodānus. Un arī beidzās ar to pašu. Tikai nedēļu vēlāk. Tikai tagad jau ar skumjām sejām ņēmām somas un devāmies mājup. Pa ceļam kopīgi atcerējāmies un pārdomājām laiku, ko pavadījām deju laukumā. Daudziem tie bija pirmie Dziesmu un Deju svētki, tāpēc emociju vilnis ar katru piedzīvoto svētku dienu tikai pieauga. Domāju, ka tikai tās sajūtas dēļ, kad uz laukuma atstāj visu savu spēku un enerģiju, bija vērts tik cītīgi mācīties un strādāt. Neapšaubāmi - šis laiks saliedēja tautu, kolektīvu, jo tikai kopīgi varējām veidot šos svētkus. Paldies manam deju kolektīvam “Raita” un, protams, mīļajai Valdiņai (Valdai Timulei) par sagādāto godu piedalīties latviešu kultūras mantojuma veidošanā.”

Anita Rihlicka (deju kopa “Rakari”):

“Skates bija pagājušas, koferi sakravāti. Krāslavas Valsts ģimnāzijas koristi un dejotāji pulcējās pie Krāslavas kultūras nama, lai dotos uz Rīgu, uz Vispārējiem Latviešu XXIV Dziesmu un XIV Deju svētkiem. Bučas visiem mājās paliekošajiem un autobusā iekšā, pretī lielajam piedzīvojumam…Esam Ķengaragā, 65.vidusskolā, tā kādu laiku būs mūsu mājas, bet mūsu skolotāji - mammas. Pirmā nakts Rīgā, varu droši teikt, ka visi dalījās savos iespaidos un par miegu neviens nedomāja. Nākamajā rītā sākām pucēties gājienam. Kad atbraucām uz krastmalu, tad jau sajutām svētku gaisotni - prieks, starojošas acis, lepnums, draudzība… ejot pa Rīgas ielām arī paši sākam izjust to pašu par savu valsti, skolu, sevi.”

Nākamajās trīs dienās - saspringts mēģinājumu grafiks, dejošana Daugavas stadionā no rīta līdz vēlam vakaram. Kaut arī pa dienām nogurām, naktīs miegs bija kā ar roku nost, to nomainīja dziedāšana, dejošana, dalīšanās iespaidos nu jau skolā. “Šonakt gan gulēsiet!” smej skolotāji, kad nākamajā rītā noguruši sasēžamies autobusos, bet kur nu! Gar-šīgās vakariņas atkal dod spēkus visam vakara un nakts cēlienam. Un kā gan var iet gulēt, ja mūsu puiši paņēmuši līdzi ģitāras. Atkal iet vaļā lielā dziedāšana un dejošana. Tiek izdziedātas visas pazīstamās dziesmas. Ap četriem naktī mūs, lielos dziedātājus, skolotāji dzen pa gultām: “Miera no jums nav ne dienā, ne naktī.”

Ko lai saka, mēģinājumi prasa spēku un enerģiju, kas naktī jāatgūst.Beidzot pienāca tik ilgi gaidītais brīvais laiks - dienas rīta un pusdienas cēliens. Tas šķita kā īsta debesu dāvana, turklāt godam nopelnīta. Un tad katrs atpūtās, kā mācēja. Viens brauca uz Vecrīgu, cits uz Jūrmalu, bet kāds atguva spēkus, laiski gulšņājot uz matrača turpat Ķengaragā. Vakarā gan bija jābūt atpakaļ ļoti laicīgi, jo sākās koncerts, kad milzīgajā stadionā visas sēdvietas bija aizņemtas.

Svētku koncertu varēja vērot televīzijā, tāpēc Jūs, mājās palikušie, varējāt novērtēt to, cik ļoti mēs centāmies. No otras puses, ir žēl, ka Jūs nebijāt mums līdzās, jo nevarējāt just to, ko jutām mēs, dalībnieki. Tā bija neizsīkstoša prieka, patrio-tisma un vienotības sajūta. Tur mūs neviens nedalīja novados: Latgale, Zemgale, Kurzeme un Vidzeme. Mēs bijām Latvija!

Saku milzīgu PALDIES tiem skolotājiem, kas bija līdzās mums visu nedēļu, tiem, kas bija tik pacietīgi, mūs mācot. Paldies, mīļie kolektīvu vadītāji, par Jūsu neizsīkstošo enerģiju un mīlestību. Paldies arī tiem skolotājiem, kas bija ar mums kopā diendienā, modināja no rītiem, brauca ar mums kopā uz mēģinājumiem un klausījās mūsu niķos. Paldies par Jūsu pacietību un par to, ka bijāt tik saprotoši.Pienāca diena, kad vajadzēja doties prom.

Protams, visi skuma pēc tiem mīļajiem, kas bija palikuši mājās, bet bija arī žēl šķirties no Svētku Rīgas. Bet mēs paņēmām līdzi labo, šeit valdošo noskaņojumu, to, kas vienmēr paliks mūsu atmiņā. Tā mēs arī atbraucām uz Krāslavu. Mammu, tēti, te nākam mēs, jūsu mīļie, nenogurstošie dejotāji un dziedātāji. Mēs jūs atkal sasildīsim ar saviem apskāvieniem, bučām un prieku par atkalredzēšanos. Saturieties, šoreiz mums ir daudz kas stāstāms!” XXIV Vispārējo latviešu Dziesmu un XIV Deju svētku zīmes forma - aplis, lokveida kustība, kas simbolizē laika ritējumu, sauli, kas mums vienmēr bijusi dzīvības un garīguma simbols. Mēs ikviens, mūsu kolektīvs, novads, visa Latvija kopā veidojam svētkus. Katrs atseviš-ķi ar savu individuālu sapratni, savu dzīvesstāstu.

Krāslavas Valsts ģimnāzijas administrācijas vārdā saku milzīgu PALDIES skolēniem, skolotājiem un kolektīvu vadītājiem par izturību, skolēnu vecākiem par sapratni, pašvaldībai par atbalstu.

Ilga STIKUTE, Krāslavas Valsts ģimnāzijas direktora vietniece audzināšanas jautājumos