Francijā gūtā mācība

Šodien mūsu sarunbiedrs ir Valērijs Drozdovs, mežsaimnieku apvienības “Krāslava” valdes priekšsēdētājs. Nostrādāts vienpadsmit gadu sabiedriskajā organizācijā, bet par priekšsēdētāju mans paziņa ievēlēts jau ceturto reizi.

- Kopš mūsu pēdējās tikšanās aizritējis pāris gadu, kādas izmaiņas jūsu vadītās nevalstiskās organizācijas darbā notikušas pēdējā laikā?

- Piedalīšanās Eiropas projektā ELVGF palīdzēja iekārtot ofisu, kura telpas mēs nomājam. Jūs paši redzat: mūsdienīgas mēbeles, datori, bet vēl mums izdevās iegādāties nepieciešamos instrumentus mežu apsaimniekošanas darba plānošanai. Laikā, kad tika radīta sabiedriskā organizācija, bija pusotra desmita dibinātāju, bet pēdējā sapulcē piedalījās astoņpadsmit biedrības biedru, privāto mežu īpašnieku. Zīmīgi ir tas, ka pie mums pēc palīdzības vēršas privāto mežu saimnieki ne tikai no Krāslavas, bet arī Daugavpils, Ludzas, Preiļu, Rēzeknes rajona.

Tādējādi Dienvidlatgales reģionā mūsu sabiedriskā apvienība ir vienīgā. Savā ofisā mēs esam izveidojuši konsultāciju punktu visas Dienvidlatgales mežu saimniekiem. Mēs ne tikai sniedzam konsultācijas, bet arī piedāvājam darbu kompleksu meža fonda sagatavošanai, pildot nepieciešamās funkcijas ciršanas atļauju saņemšanai, kā arī veicam meža atjaunošanas pasākumus. Būtībā mūsu organizācija ir bezpeļņas, taču mēs veicam saimnieciskā aprēķina darbību, kas pilnībā apmierina gan mūs, gan klientus. Mūsu štats ir neliels: grāmatvedis, priekšsēdētājs un palīgs, kurš veic darbu ar mežu īpašniekiem visā pakalpojumu kompleksā. Patlaban mēs noslēdzām līgumu vēl ar diviem nākamajiem darbiniekiem: datortehnikas speciālistu un otro palīgu, kas liecina par mūsu sabiedriskās organizācijas pakalpojumu sfēras paplašināšanu.

- Vai Latvijas mežsaimnieku apvienība ir pārstāvēta Eiropas Savienībā?

- Pagaidām Latvijā turpinās nevalstisko organizāciju, kas analoģiskas mūsējai, apvienošanās process. Patlaban mēs aktīvi uzturam lietišķus sakarus ar 14 radniecīgām struktūrām. Mēs pat ievēlējām LR mežsaimnieku apvienības pārstāvi, kurš pārstāv meža īpašnieku intereses Eiropas Savienībā. Šīs pilnvaras uzticētas aktīvam cilvēkam Arnim Muiž-niekam no Meža īpašnieku biedrības (MĪB).

- Vai tiek koordinēts triju Baltijas valstu mežsaimnieku apvienību darbs?

- Protams, jo mēs visi risinām līdzīgus uzdevumus. Pavisam nesen Rīgas rajonā viesnīcā “Medzābaki” tikās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas mežsaimnieku sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Man nācās piedalīties šajā starptautiskajā pasākumā. Manuprāt, kooperācijas jomā Latvija un Lietuva apsteidz Igauniju. Es uzskatu, ka pirmām kārtām mums jānoregulē lietišķi sakari ar kaimiņiem - kolēģiem no Lietuvas.

- Vai Latvijas mežsaimniekus interesē bagāta darba pieredze mežu apsaimniekošanā Eiropas Savienības vecajās valstīs?

- Tas ir būtisks jautājums. Ar Arņa Muižnieka aktīvu darbu, valdības finanšu atbalstu jau notika Latvijas mežsaimnieku lietišķais brauciens uz Franciju. Divpadsmit cilvēku delegācijā biju arī es, starp citu, vienīgais pārstāvis no Latgales. Tikšanās Parīzē ar mežsaimnieku asociācijas un divu kooperatīvu pārstāvjiem izrādījās visai noderīga. Pusotru dienu uzturoties Francijā, mēs paspējām piedalīties trijos braucienos. Francijas privātās mežkopības pieredze vairāku gadu desmitu garumā apstiprina: Latvijas kolēģiem ir ko pamācīties gan kooperācijas, gan arī privātās mežu apsaimniekošanas vadības efektīvo metožu jomā.

- Nosauciet piemērus, kas liecina par mežu intensīvu apsaimniekošanu Francijā.

- Ņemsim kaut vai papeli, kas pie mums nekad netika uzskatīta par vērtīgu sugu. Francūžiem ir cita pieeja šai ātri augošajai meža kultūrai. Pirmkārt, viņi audzē kokaudzētavās papeļu stādus... divu metru augstumā, bet pēc tam tos izstāda izcirstajās platībās. Otrkārt, sešpadsmit gados hibrīdu sugas ir spējīgas dot tādu koksnes pieaugumu kā Latvijas apses piecdesmit - sešdesmit gadu vecumā. Tās vēl nav visas jaunās pieejas priekšrocības mežu apsaimniekošanā. Francūži ir iemācījušies izmantot papeles finiera ražošanā, kas iemantojis neierobežotu pieprasījumu.

Realizējot finiera taras klučus, par tonnu papeļu izejvielas francūži saņem 130 eiro, bet Latvijā analoģiska prece no bērza, kas sasniedzis ciršanas vecumu, tiek vērtēta par 30% lētāk. Salīdzinot koksnes nogatavošanās termiņus un apaļkoku vērtību, nav grūti saprast, ka papeļu paātrināta audzēšana ir perspektīva arī mūsu valstī, jo katrs privātmeža īpašnieks ir ieinteresēts rentabilitātes paaugstināšanā. Kā zināms, Latvijā jau ir kokaudzētavas, kas piedāvā ātri augošu papeļu stādus, taču katrs maksā vairākus latus. Dārgi? Taču, manuprāt, tas ir tā vērts.

Ar lielu interesi mēs uzzinājām, ka Francijas mežkopji sekmīgi risina uzdevumu, kā samazināt arī ozolu nobriešanas termiņus par trīsdesmit gadiem. Mēs redzējām tādas ozolu audzes. Patlaban Francijā noteikti galveno ciršu termiņi ozolu audzēs: valsts mežos 180 gadu, privātajos mežos - 130 gadu vecumā. Latvijā pagaidām nav dzirdams par ozolu audzēm rūpnieciskā mērogā.

Francūžu saudzīgo attieksmi pret valsts nenovērtējamo “zaļo zeltu” mēs vērojām it visur. Apmeklējot kooperatīvus, mēs uzzinājām, ka pāraugušie meža stādījumi aizņem gandrīz trešdaļu visu platību. Privātmežu īpašniekiem izdevīgāk ir iznomāt savus stādījumus mednieku klubiem par augstu cenu - 100 eiro par hektāru izmantojamo platību. Turklāt Francija ir spiesta importēt gandrīz trešdaļu nepieciešamo izejvielas apjomu, lai nodrošinātu savu kokapstrādes uzņēmumu darbu.

Kontaktēšanās gaitā mēs atklāti izjutām, ka Francijas mežsaimnieki saprot visu atbildību par mežu augsti efektīvu apsaimniekošanu, kas vienmēr bija un būs jebkuras valsts rota un tās labklājības pazīme.

Pilnīgi ticams, ka Latvijas delegācijas nākamais brauciens rudenī būs uz Vāciju un Šveici, lai neizgudrotu velosipēdu.

Aleksejs GONČAROVS