Par lauku dienu Viļānos, “Rēzeknes dzirnavnieku” un ne tikai

Bet tas, kas te tiek izdarīts, gadu no gada pievelk aizvien lielāku dalībnieku un apmeklētāju skaitu. Šogad vieglo automašīnu vien bija vairāk par tūkstoti. Bet katra no tām uz Viļāniem no malu malām atvizināja vismaz trīs apmeklētājus. Tāda Latgales iedzīvotāju interese nevar nepievilkt lieluzņēmējus - kur vēl var atrast labāku vietu savas tehnikas, automašīnu, dažādu citu lauksaimniecības preču demonstrācijai. Cita izstāde tik daudz apmeklētāju nepiesaistīs.

Un galvenais, ka par apmeklētājiem te rūpējas: par stāvlaukumiem automašīnām (nekādas drūzmas, viegli iebraukt, viegli izbraukt), par pavēni, ka saule nogurdina (lielās teltis), par karstām pusdienām, par slāpju veldzēšanu, par audekla cepurītēm, lai saule galvu nededzina. Par to un daudz ko citu gādājuši sadarbības partneri no dažādiem Latvijas novadiem.

Bet galvenais, kādēļ šurp brauc zemnieki, protams, ir zināšanas. Kur vēl citur tie varētu saņemt ieteikumus un padomus, ko audzēt, kā audzēt. Šogad bez graudaugu izmēģinājumu rezultātiem te varēja saņemt vērtīgu un bagātīgu informāciju par daudzām citām kultūrām - piemēram, izmēģināts rapsis - ap 20 ziemas un vasaras šķirņu. Šī enerģētiskā kultūra gan zemniekus, gan pārstrādātājus interesē aizvien vairāk. Tad vēl kukurūza, kaņepes, dārzeņi... Bet galvenajā vietā zinātnes centra darba programmā kā bija, tā paliek - graudaugi.

Tomēr graudu audzētājus šogad te sagaidīja arī ļoti satraucoša ziņa: pēc nedēļas vai pusotras jāsāk kult, bet izskatās, ka graudus nebūs kur likt. Pirms informēt lasītājus par kārtējo lauksaimniecības nozares krīzi (to pašreiz pārdzīvo piensaimnieki, uz izzušanas robežas linkopība, pazudusi cukura nozare, Eiropas naudas nopirkti Latvijas zvejnieki sagriež kuģus), atgādināšanu ne visai senas Latgales lauksaimniecības jaunākās vēstures lappuses.

Atceroties pirms 6 - 8 gadiem, kad Latgales lauksaimnieki meklēja savu spēku pielikšanas vietu kopējā Eiropas tirgū, dažādu rangu Rīgas kungi no aģentūrām un ministrijām aģitēja latgaliešus pievērsties strausu audzēšanai, tūrismam, briežu audzēšanai utt., sak, Latgale nav piemērota graudu ražošanai. Un tā bija laimīga sagadīšanās, ka šīs nozares galvgalī tad nostājās cilvēki, kas domāja citādi. Tā bija Veneranda Stramkale, ar savu fan-tastisko darbu, kas rosināja, bužināja, pārliecināja zemniekus: viņiem tur, Rīgā, nav taisnība, te var audzēt labas konkurētspējīgas graudu ražas.

Tas bija Aivars Tjarve “Rēzeknes dzirnavniekā”, kurš neaizskrēja vis uz Rīgu, kur naudas apgrozās un jaunos vilināt vilina visādas karjeras kāpnes; tā bija rajona padome, kuras priekšgalā visus šos gadus stāvējuši nevis ierēdņi, bet īsti laucinieki Monvīds Švarcs un Valērijs Zvīdriņš. Šis tandēms, apvienojot pūles, tad arī prata pārliecināt zemniekus: Latgalei nav jāaizaug ar krūmiem, kur Rīgas un aizrobežu kungi bukus medīs, Latgale var ražot maizi, ja vien zemnieks mācīsies, strādās, nebaidīsies riskēt.

Pēdējo gadu laikā Latgale pēc saražoto graudu daudzuma ieņem otro vietu Latvijas novadu vidū. Ja pērn “Rēzeknes dzirnavnieks” iepirka 60000 tonnu graudu, šogad raža solās būt vēl lielāka. Tikai vai būs un kur to likt?

Aivars Tjarve zemniekiem pavēstīja ļoti satraucošu informāciju: “Rēzeknes dzirnavnieks” graudu pieņemšanai nav gatavs. Piebildīsim, ka uz Jēkabpili arī nevar cerēt, tur elevators nestrādās, uz “Rīgas dzirnavnieku” vest dārgi un pat neiespējami sarakto ceļu dēļ. Turklāt pēc informācijas, kas ir “RV” rīcībā, “Rīgas dzirnavnieks” arī nav īpaši sezonai gatavs: vadībai bijuši citi darbi. Skais-ta perspektīva: atstāt graudus uz lauka vai izbērt grāvī, jo kalšu un glabātavu zemniekiem nav.

Bet kas tad īsti noticis “Rēzeknes dzirnavniekā”? Kā zināms, gan Rēzeknes, gan Rīgas dzirnavnieks ir zviedru īpašums (paldies Šķēles kungam). Galvenais komandieris abos uzņēmumos ir “Rīgas dzirnavnieka” ģenerāldirektors, kuram ir īpašnieku neierobežota uzticība (vai ir sajēga par graudiem un nozares specifiku, tas ir liels jautājums. - M.N.). “Rēzeknes dzirnavnieka” veiksmīgs darbs, jaunieviesumi, kas ne tikai atviegloja zemnieku pūliņus, bet arī uzņēmumam nesa peļņu, nevarēja patikt Rīgas vadībai. Nevarēja patikt arī Tjarves neatkarība, kurš nebija ar mieru naudiņu pārpumpēt uz Rīgu, bet pastāvēja uz “Rēzeknes dzirnavnieka” turpmāko modernizāciju.

Rezultāts: Aivars Tjarve uz trim mēnešiem atstādināts no amata. Trīs mēneši pagājuši, Tjarvi darbā atjaunoja (apzinājās: ja ne paši, tad to būtu izdarījusi tiesa). Tomēr strādāt pilnvērtīgi Tjarve un viņa komanda nevar - ar naudu rīkojas Rīgas cilvēks, kas šurp atbrauc labi, ja reizi mēnesī). Nav naudas, nevar sakārtot saimniecību graudu pieņemšanai.

Izteikšu savu personīgo viedokli, kāpēc jau-nais ģenerāldirektors par visām varītēm grib tikt vaļā no Tjarves: viņam nav vajadzīgs veiksmīgi strādājošs uzņēmums Latgalē. Uz tā fona pārāk bēdīgi izskatās viņa vadības augļi tur, Rīgā: kā tad tā, kaut kāda Latgale strādā ar peļņu, bet Rīgā - ar lieliem zaudējumiem. Īpašniekiem Zviedrijā var rasties jautājumi, kur paliek nauda un vai īstais ir pie tās naudas āderes nolikts.
Nu, lūk, tāda ir tā situācija.

Lai gan Tjarve Viļānos izteicās ļoti skopi, ziņa par lietu patieso stāvokli zemniekus satrauca ne pa jokam. Turpat uz lauka vairāki simti zemnieku pēc savas iniciatīvas parakstīja “petīciju”, kas tiks nosūtīta gan valsts valdībai un Saeimai, gan arī “Dzirnavnieka” īpašniekiem.

Kāds rezultāts? Pagaidām nezinu. Zinu tikai, ka caur un cauri korumpētā, naudas grābšanā iestigusī Rīgā domā par sevi. Tikai par savu maku. Par visu pārējo - tostarp par zemnieku bankrotu viņiem nospļauties. Iznāk, ka “Rīgas dzirnavnieks” arī ir uz šī viļņa? “Jādibina sava kooperatīvā sabiedrība un pašiem tas “Dzirnavnieks” jāatpērk - teica viens gudrs zemnieks.

Labi būtu, ja tā varētu. Tikai cik zemnieku izputēs jau šogad, ja graudi būs jāatstāj uz lauka?

* * *

Satraukušies par situāciju, kurā nonākuši graudu audzētāji, pirmdien saņemt informāciju, kā saka, no pirmajām rokām, “Rēzeknes dzirnavniekā” ieradās Rēzeknes rajona padomes priekšsēdis Monvīds Švarcs, izpilddirektors Valērijs Zvīdriņš, Lauksaimniecības zinātnes centra vadītāja Veneranda Stramkale, Saeimas tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Staņislavs Šķesters, Zemkopības ministrijas parlamentārā sekretāre Ligita Silaraupa, zemnieku un preses pārstāvji. Izanalizējot situāciju, tika pieņemts lēmums: rajona padomes vadība tiksies ar “Rīgas dzirnavnieka” ģenerāldirektoru un “Rēzeknes dzirnavnieka” valdes locekli Sandi Jansonu. Savus soļus konflikta regulēšanā spers Zemkopības ministrija, Staņislavs Šķesters tuvāko dienu laikā dosies uz Zviedriju, kur tiksies ar Rēzeknes un Rīgas “Dzirnavnieka” īpašniekiem.

Tikmēr “Rēzeknes dzirnavnieka” vadība dara visu iespējamo, lai sakārtotu vecās iekārtas graudu pieņemšanai. Tās tika izjauktas, jo gada sākumā S. Jansons bija apstiprinājis modernizācijas plānu un piekritis jauno iekārtu finansējumam, ko vēlāk atsauca un darbus pārtrauca, atstādinot Tjarvi no pienākumu pildīšanas.

S. Jansona vadības stilu, manuprāt, lieliski raksturo e-pasta vēstule, ko Tjarve saņēma 21. jūlijā. Viņam pārmet “vazāšanos apkārt pa visādām lauka dienām”; aizliedz kontaktēties ar presi un paust tai savu viedokli.

Māra NIZINSKA