Ūdensrozes, akmens krasti...

Viņu meita Inese ar vīru Aivaru dzīvo netālu astoņdzīvokļu mājā, taču, tāpat kā daudzi lauku iedzīvotāji, apsaimnieko savu zemi un mežu. Sagadījās tā, ka Vanagu izmantojamā platība robežojas ar Kauškaļu saimniecību, tā ka labiekārtošanas “rokraksts” kaimiņu teritorijās ir līdzīgs. Aivaram gluži kā nav kur likt savus spēkus: arī sievastēva pagalmā dekoratīviem mērķiem viņš veiksmīgi pielietoja laukakmeņus, bet tagad apkārt dīķim sācis būvēt akmeņu nožogojumu ar masīviem pakāpieniem, kas ved līdz pašam ūdenim.

Saimnieks paskaidroja, ka te virs ūdens drīzumā tiks uzbūvēta terase uz koka stabiem, līdzīga tai, kas rotā Čertoka ezeru. Starp citu, Vanagiem ir daudz plānu, taču jau tagad dīķis atšķiras no tām mākslīgajām ūdenstilpēm, kādas es redzēju agrāk. Ne tikai tāpēc, ka to izdaiļo lielas ūdensrozes. Ūdensaugu stādus Vanagi atrada Internetā, bet preci uz Izvaltu atgādāja kurjers. Pirmā panākuma iedvesmoti, Aivars un Inese nolēma turpināt eksperimentu un tagad augustā gaida jaunus stādus ar rozā un sarkaniem ziediem.

Aivars atzinās, ka kopš bērnības mīl ūdeni, tāpēc arī pirms gadiem pieciem nomāja ekskavatoru, lai izraktu dīķi (20 x 30 m) pie paša mežiņa. Divu metru dziļums der peldēšanai, bet karpu audzēšanai tā ir pamaz, tāpēc dīķī mīt tikai dzeltenās un sudrabkasūsas. Šo zivju savairojies tik daudz, ka pat septiņus gadus vecā Aiga māmiņas uzraudzībā ar makšķeri ķēra mazas karūsiņas, ar kurām tieši krastā mielojās negausīgais kaķis Muris. Vecāki man teica, ka reizēm Aiga kopā ar ve-cāko brāli Ediju noķer arī lielākas karūsas, kas nokļūst vecmāmiņas pannā.

Dīķim galvenokārt ir dekoratīva nozīme. Ierīkotais akmens nožogojums - tie ir desmiti kubikmetru būvmateriālu, kas savākti šajā apvidū. Lai jau kā, bet akmeņu Izvaltas pagastā gana. Zemkopim laukakmeņi ir nelaime un traucēklis, bet labiekārtotājam - ļoti vērtīgs komponents. Neviens nemācīja Aivaram mūrnieka amata gudrības - viss iznāk it kā pats no sevis, un viņš tā ievingrinājās šajā grūtajā, toties patīkamajā darbā, ka nekādi nevar apstāties. Viņš taču ir viens no tiem cilvēkiem, kuri nesēž bez darba. Pats to negaidīja: dīķis ar akmens krastiem jau pārvērties par brīnišķīgu atpūtas stūrīti, kas iepriecina skatienu. Aivaram un Inesei ir daudz draugu, viņiem patīk cienāt viesus ar šašlikiem dabā. Blakus dīķim - Ineses vecāku pagalms ar lapenēm, bērnu rotaļu laukumiem un, protams, ar pirtiņu. Pēc labi paveikta darba var arī atļauties atpūtu sev par prieku.

Ar darbu dzīvesbiedriem Vanagiem laimējies. Bija laiks, es jau stāstīju lasītājiem par kinologu Aivaru. Viņa aitu sugas dienesta kuce Kimme izcēlās vairākkārt, kad aizturēja robežas pārkāpējus, pa pēdām panāca bīstamu noziedznieku un palīdzēja atrast mežā nomaldījušos bērnus. Tagad vācu aitu suns sasniedzis “pensijas” vecumu un atpūšas pie savas saimnieka. Kimme skumst, kad Aivars aizbrauc darbā kopā ar jauno Glamūru, kuru arī apmācījis pieredzējušais kinologs. Starp citu, jaunībā Vanags sākumā apguva saldēšanas iekārtu meistara specialitāti, taču bezdarbs un robežas tuvums lika mainīt profesiju. Tagad Aivars ir pārliecināts, ka, kļūstot par robežsargu, izdarīja pareizu izvēli.

Desmit gadus vecais Edijs visu laiku riņķoja pa pagalmu ar bērnu kvadriciklu, kuram ir benzīna dzinējs. Viņš stingri paziņoja man, ka tad, kad izaugs, kļūs par robežsargu - kā tētis. Inese strādā par pārdevēju vienā no ciemata veikaliem: pusceļā starp vecāku māju un savu dzīvokli. Skaidrs, ka vasaras brīvlaikā mazie Vanagi pastāvīgi ciemojas pie vectētiņa un vecmāmiņas. Edijs pastāstīja, ka vectētiņš Donāts ir teicams mehāniķis, viņš pat var izremontēt Ķīnas ražojuma kvadriciklu. Es tikai pasmaidīju: kā gan citādi, es labi atceros Donātu Kauškali kā vienu no labākajiem bijušā vietējā kolhoza kombainieriem.

... Īsa bija mūsu tikšanās: es steidzos uz pilngadības svētkiem Izvaltā, kur arī tikos ar dzīvesbiedriem Vanagiem. Aivars tur bija videooperators, bet Inese dāvināja ziedus svinību gaviļniekiem. Kārtējo reizi pārliecinājos: Izvaltā dzīvo ļoti draudzīgi un emocionāli cilvēki.

Aleksejs GONČAROVS