Cilvēks savā vietā

Esmu fotografējis viņu ar trofejas līdaku, kas var izraisīt skaudību daudziem spiningotājiem. Cope ir galvenais viņa vaļasprieks vēl kopš bērnības. Starp kolēģiem Andrejs ir slavens gan kā teorētiķis, gan kā praktiķis. Laikā, kad simtiem makšķernieku gadiem ilgi sapņo noķert savu pirmo samu, Andrejs mierīgi stāsta, ka pagājušajā gadā vien ar vizuli izvilcis vismaz pussimtu ūsaino upes plēsoņu! Turklāt godīgi atzīstas, ka giganti vairākkārt pārrāva copes rīkus un pagaidām viņš nekādi nevar pārsniegt pusotra desmita kilogramu sama svaru.

Kopš tā laika, kad Andreju uzaicināja strādāt par pārdevēju makšķerēšanas piederumu veikalā, es tiekos ar viņu biežāk. Pirmkārt, patīkami noskatīties no malas uz cilvēku savā vietā, otrkārt, uzklausīt izglītota un pieredzējuša makšķernieka padomus. Apguvis daudzus copes veidus, pēdējos astoņos gados viņš dod priekšroku spiningam. Agrāk man šķita, ka viņš vairāk atzīst rotējošos vizuļus, taču sarunā noskaidrojās kas cits: Andrejs vienmēr par labākām uzskata vibrējošas silikona astes, tad tvisterus. Bet vobleri, kas pašlaik guvuši visplašāko izplatību, viņam ir trešajā vietā. Turklāt viņš neaizraujas ar lieliem vizuļiem, bet vienmēr seko savam noteikumam: mākslīgai zivij ir jābūt apmēram 10 cm garai.

Pēc rakstura Andrejs ir nenogurstošs eksperimentētājs, kurš gandrīz vienmēr gūst izcilus rezultātus. Pieredzējušais spiningotājs saka, ka trofejas līdakas viņš ķer pastāvīgi, bet personīgais rekords pagaidām ir 10 kilogramu smags “krokodils”, kuru kādā no dziļūdens ezeriem iekārdināja voblers. Bet agrāk viņš lepojās ar 9 kilogramus sma-gu plēsoņu, kura patrāpījās uz iecienītās silikona zivtiņas āķa. Pastāvīgi slavējot gumijas mākslīgās ēsmas, Andrejs uzskata, ka tām ir jābūt kvalitatīvām - no izturīga silikona, taču elastīgām. Bet, kas sakāms par krāsām, tad viņš dod priekšroku mierīgām, nemaz neatzīst spilgtās.

Makšķerēšanas piederumu izgatavošanas un modernizācijas tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka jaunievedumiem grūti sekot, taču mūsu pārdevējs konsultants vienmēr ir pēdējo sasniegumu lietas kursā, kur viņam palīdz Internets. Arī mani viņš iepazīstināja ar Amerikas ražojuma vizuļiem “Jerkbait”, ļaujot paturēt rokās aiz-okeāna brīnumēsmu, kas atgādina parasto vobleru, taču bez priekšējās plāksnītes. Īpašu mākslu copmanim prasa auklas vilkšana pa ūdeni, manipulējot ar spininga rīka galu. Gan specializētajos žurnālos, gan Interneta mājas lapās “Jerkbait” tiek uzskatīts par visprogresīvāko spininga aprīkojumu, taču līdz mums šie dārgie komplekti nenonāk, lielpilsētās tos jau izpērk eksperimentu cienītāji. Pats vēl tikai plānoju izmēģināt mikrovizuļus, bet Andrejs jau sen pārbaudīja tipa “Ultralight” spiningus. Jānorāda, ka te veiksmīgi rekomendēja sevi Francijas ražojuma vizuļi “Mepps” Nr. 0 un Nr. 1. Var tikai iedomāties, kādu baudu gūst makšķernieks, velkot ar smalku un izturīgu rīku divus trīs kilogramus smagu lomu.

Lūk, arī Andrejs nekad neaizmirsīs emocijas, kas viņu pārņēma, velkot desmit mārciņas smagu līdaku. Viņš izmantoja rīku, kas apgādāts ar monoauklu 0,2 mm šķērsgriezumā. Tā cīņa turpinājās aptuveni pusstundu un sagādāja copmanim patiesu prieku. Pašlaik amatiermakšķernieku ir ka biezs, tāpēc ezeru un upju zivis kļuvušas ļoti piesardzīgas. Šajā sakarā pieredzējušais Andrejs apgalvo: rupjas makšķerauklas ir mazāk perspektīvas. Lai pierādītu maiga aprīkojuma priekšrocības, Andrejs minēja to faktu, ka “Ultralight” dod iespēju regulāri ķert lielus sapalus un mežavimbas Daugavā, divu kilogramu eksemplāri viņam gadās regulāri. Apzināti dodot priekšroku monoauklai salīdzinājumā ar pītām auklām, Andrejs izskaidro savu izvēli ar to, ka arī zivij jādod iespēja atbrīvoties. Viena lieta ir pieveikt lielu eksemplāru ar rupju rīku, pavisam cita - trofejas zivs piesardzīga vilkšana, cik vien to atļauj izturīgā aukla. Tādos gadījumos spiningotājs kārto atbildīgu meistarības eksāmenu un reizē gūst lielu baudu. Tālākiem metieniem, pielietojot “Ultralight”, reizēm nākas izmantot auklas pat ar 0,17 mm šķērsgriezumu, un tāds rīks ir pa spēkam tikai ļoti pieredzējušiem spiningotājiem, jo tikai 30 metru tāls metiens ļauj aizsniegt piesardzīgo sapalu, mežavimbu un pat ālantu. Kas sakāms par asari, tad tas ir galvenais ieguvums, lietojot “Ultralight”.

Pēdējos gados mūsu pusē plašu izplatību guvis trolings (tas ir klasiskās copes ar velci pilnveidojums, taču ar motorlaivu). No kārdinājuma izmēģināt šo plēsoņu trokšņaino copes metodi neatturējās arī Andrejs. Ātri apguvis līdaku un samu copi, mans senais paziņa šajā sezonā noteica sev grūtu uzdevumu: iemācīties ķert retos upes zandartus. Ja pirms tam visā makšķerēšanas praksē viņa aktīvā bija tikai viena plēsoņa, tad tagad Andrejs lepojas ar pieciem noķertajiem zandartiem. Lielākais svēra divus kilogramus, bet Daugavā mīt arī trīs četras reizes lielāki eksemplāri, tāpēc ir vērts pacensties.

Par eholota pielietošanu Andrejs izteicās pozitīvi. Ne tik lielā mērā viņu interesē zivju sakoncentrēšanās uz ekrāna, cik dziļumu svārstības. Kā zināms, lielām plēsoņām patīk dziļas bedres un to stāvās malas. Runājot par samu paradumiem, mans sarunbiedrs apgalvo, ka upes plēsoņu viņam nācies meklēt dažādos dziļumos, tajā skaitā arī ūdens virsējos slāņos. Cenzdamies saņemt jaunu informāciju par to, ka ir tāda samu nakts cope ar spiningiem, Andrejs nolēma veikt eksperimentu uz Daugavas. Izvēlējies piemērotu vietu upē, kur tieši mita sams, viņš gaidīja to vairākas naktis, un visbeidzot ūsainis uzķērās. Tikai nakts tumsa nepalīdzēja copmanim, kuram bija laupīta manevrēšanas iespēja pa akmeņaino krastu. Nācās ziedot makšķerrīku un turpmāk atteikties no samu nakts copes.

Mūsu sarunu pastāvīgi pārtrauca pircēji, kuri visu laiku uzdeva jautājumus pārdevējam, bet tas neskopojās ar izsmeļošām atbildēm. “Man pašam patīk parunāt par copes tēmu, tikai reizēm darba dienas beigās sāp mēle. Mēģinu saprast katru, jo makšķernieki ir dažādi, tāpēc arī interesanti. Esmu iemācījies uzminēt katra raksturu, lai varētu piedāvāt preci. Sortiments pašlaik ir vienkārši fantastisks, bet inflācija nemaz netraucē makšķerētājiem un spiningotājiem tērēt naudu kārotam pirkumam,” vaļsirdīgi atzīstas Andrejs.

Mans pēdējais jautājums: “Vai tiesa, ka pašlaik īpaši pieprasīti lieli vobleri?” Andrejs atbildēja uzreiz: “Stendos nav palikusi neviena mākslīgā zivtiņa ap 25 centimetriem - visas izpirktas. Ļoti daudzi sapņo noķert divus pudus smagu samu, liels voblers dod tādu iespēju. Personīgi es neizmantoju mākslīgo ēsmu, kas lielāka par 15 centimetriem, pat tad ne, kad noregulēju rīkus liela sama copei.” Uz atvadām pārdevējs parādīja man vispieprasītākos voblerus, kas jau ir manā arsenālā. Ak, kaut ātrāk varētu sagaidīt atvaļinājumu...

Aleksejs GONČAROVS