Zemūdens mednieks Žans

Un tā nav nejaušība. Draiskulim ir persieša asiņu piejaukums, tāpēc tāds sprigans. Runcis kontrolē kārtību pagalmā: ķer ne tikai peles, bet arī žurkas. Turklāt Šūmahers iemanījies apkarot kurmjus, kas posta sakņudārzus, bez kuriem grūti iztikt laukos. Dārza zemeņu sezona teju, teju beigsies, bet mājas saimniece Ilona nolika galdā trauku ar skaistām ogām un piedāvāja man nobaudīt svaigu liepziedu medutiņu. Te Žans atzinās, ka biškopība ir viņa pirmais vaļasprieks, kas mantots no vecvecākiem un tēva. Divdesmit pieci bišu stropi - vidēji liela saimniecība. Tāpat kā vairākums lauku skolotāju ģimeņu, Žans un Ilona tur govi, jo mājās ir divi skolēni. Imants un Līna bija ģērbušies vienādos sporta kreklos, kas atgādināja par neseno piedalīšanos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

Manas publikācijas varonis ir vietējais cilvēks. Pēc Indras vidusskolas beigšanas īstenoja savu sapni, kļūdams par Daugavpils Pedagoģiskā institūta studentu. Skolā aizrāvās ar futbolu un volejbolu, augstskolā - ar peldēšanu. Ar fizkultūras skolotāja diplomu pirms septiņpadsmit gadiem atgriezās dzimtajā Indrā, kur arī palika dzīvot vecāku mājā. Kopš jaunības makšķerēja apkaimes ezeros, bet pirms gadiem septiņiem aizrāvās ar zemūdens medībām, par ko pateicas draugam Romānam Jurkevičam no Daugavpils. Ieraudzījis kādu reizi zemūdens pa-saules pasakainos skatus, Žans tā aizrāvās, ka atteicās no copes rīkiem. Tagad viņa bagātība - pilns zemūdens aprīkojuma komplekts, tajā skaitā arī divi hidrotērpi.

Kas sakāms par mani, tad es ar visu savu makšķernieka interesi par zemūdens pasauli zinu tikai no populārā TV kanāla “Medības un cope” raidījumiem. Tāpēc arī palūdzu Žanu raksturot Latgales ezerus no “Ihtiandra” viedokļa. Mans apķērīgais sarunbiedrs sāka ar galveno problēmu - redzamību. Šī iemesla dēļ laiku pa laikam viņš dodas uz tālo Rāzna un Sventes ezeru, kur ir diezgan tīrs ūdens. Bet vietējie ezeri stipri aizaug ar ūdensaugiem un redzamība tajos ir metrs vai divi, kas ļoti apgrūtina zemūdens medības. Tad Žans pastāstīja, ka mūsu ezeros mīt galvenokārt sīkzivis, bet trofejas zivis gadās visai reti. Pagaidām zemūdens mednieks var lepoties ar četrus kilogramus smagu līdaku, kuru viņš ieguva vienā no tuvīnajiem ezeriem. Toreiz harpūna trāpīja plēsoņai astes daļā, tā ātri padevās un tā nokļuva zemūdens mednieka aktīvā.

Starp citu, Žanam trāpījās arī divas trīs reizes prāvākas līdakas, un, kas ir interesanti, tās pašas peldēja pie zemūdens mednieka, līdz ar to izraisot zināmu apjukumu, jo ūdenim piemīt palielināmā stikla īpašība. Žans uzskata par veiksmi, kad viņam kaut arī reti, tomēr izdodas trāpīt kilogramu smagām karūsām un līņiem. Visinteresantākais ir tas, ka arī šāvējam dienas veiksmes ziņā nav vienādas. Gadās, ka zivis pagadās bieži, tad arī nākas pacensties, bet citudien ir ārkārtīgi grūti atrast zemūdens iemītniekus. Vārdu sakot, tā pati problēma kā makšķerniekam, kad panākumus nosaka galvenokārt laika apstākļi. Ar to taču cope ir interesanta, ka tai daudz noslēpumu, bet katram ezeram savs raksturs. Pamēģini uzminēt, tikai, manuprāt, zemūdens medniekam ir lielākas izredzes izzināt ezera noslēpumus.

Atklājis zemūdens pasauli, Žans dalījās jaunos iespaidos arī ar kolēģi Mihailu Ozerski, kura vecāku māja atrodas otrpus ceļam. Lūk, arī iznāk, ka Sporta ielā dzimuši divi fizkultūras skolotāji un abi ir kaislīgi makšķernieki. Mans senais paziņa torīt atgriezās no Daugavas pavisam vīlies: nakts copes nebija - gruntsmakšķeres nepalīdzēja. Taču Miša man paziņoja ļoti vērtīgu informāciju: nesen uz upes ar fidera rīku viņš noķēra retu savvaļas karpu, kas svēra 3,855 kilogramus. Zivi sakārdināja mušas kāpuri uz āķa.

Šī atklātā ūdens sezona ne sevišķi iepriecina copmaņus. Tajā laikā, kad Krāslavas copmaņi dodas ķert brangas karūsas uz Ostrovenskoje ezeru aiz Indras, ciemata makšķernieki dod priekšroku Daugavai, kas ir dāsna ar pārsteigumiem. Zinu no savas prakses: jo tālāk aizbrauksi no mājas, jo vairāk romantikas. Copmanim sagādā prieku ne tikai loms: vakara un rīta blāzmas pār upi ir vienkārši sajūsminošs skats, tāpēc jau makšķernieki veseliem bariem dodas un Daugavas krastu.

Atvadoties Žans godīgi atzinās, ka zemūdens mednieku klubā pierakstījies ne jau loma dēļ, lai gan zivis ledusskapī glabājas vienmēr. Tīksmināšanās par zemūdens pasauli sagādā daudz lielāku baudu, kas pieejama tikai nedaudziem. Copmaņa azarts - prieks, kas to pavada. Dodoties zemūdens medībās, Žans vienmēr sapņo par sastapšanos ar trofejas plaudi vai citu lielu zivi, kas papildinās personīgo rekordu sarakstu.

... Aitu sugas kuce Šelma, atbilstot savai iesaukai, staigāja saimniekam pa pēdām, tāpēc arī trāpījās iemūžinātajā kadrā, padarot to dzīvāku.

Aleksejs GONČAROVS