Svētki, kas vienmēr ir ar tevi

XXIV Vispārējie latviešu dziesmu un XIV deju svētki, bez šaubām, ir spilgtākais gada notikums ne tikai valsts kultūras dzīvē. Kulminācijas pasākums, ku-ram piecu gadu garumā gatavojās daudzi tūkstoši dziesmu un deju cienītāju, sen kļuvis par nelielās Baltijas valsts pazīšanas brendu visā pasaulē. Pašdarbnieki un skatītāji, kurus vieno mīlestība uz Latviju un tautas jaunradi, grandiozajos koncertos Mežaparkā pārliecinoši demonstrē tautas vienotību. Viss beidzies... Atliek tikai apskaust tos laimīgos, kuriem izdevās apmeklēt fenomenālos kultūras pasākumus, bet mēs, simtiem tūkstošu skatītāju, guvām lielisku iespēju vērot tiešo translāciju pa Latvijas televīziju. Nav nelaime, ka untumainie Baltijas laika apstākļi vairoja rūpes dziesmu un deju svētku organizētājiem un uz pusstundu atvirzīja nobeiguma koncerta sākumu. Viena lieta ir būt aktīvam TV skatītājam, pavisam cita - izjust sevi par milzīgās dziesmu jūras lāsīti. Lai labāk izjustu svētku gaisotni, mēs uzaicinājām uz redakciju ne tikai vienu kordiriģentu (tādu kolektīvu Rīgā pulcējās divarpus simti), bet arī ārzemju viesus. Atklāsim kārtis uzreiz: tuvo un tālo valstu sūtņi ir krāslavieši, kuriem piedalīšanās dziesmu un deju svētkos kļuva par dzīves nepieciešamību.

No tālās Meksikas

... Agrā svētdienas rītā no tālienes es ieraudzīju pazīstamus cilvēkus. Ar koferiem un somām, mazulīti rokās no Rīgas dzimtajā Krāslavā atgriezās kora “NOVA” diriģente Rita Andrejeva un viņas meita Inga, kuru laimīgais gadījums aizvedis uz tālo Meksiku. Pirmdien mēs vienojāmies tikties redakcijā. Emocijas bija pārņēmušas manu labo paziņu sirdis, un māte ar meitu vēl atradās nobeiguma koncerta varā.

Stāsta Inga: “Tas, kurš vienreiz izjuta radošu prieku būt par valsts mēroga svētku daļiņu, visiem spēkiem centīsies atkal un atkal atgriezties Mežaparkā. Esmu pārliecināta, ka tik vērienīgu dziesmu koru nav nekur pasaulē! 13000 koru dalībnieku, iedziļinieties šajā skaitlī!

Pirms gadiem pieciem Olgas Greckas kora dalībnieku sastāvā es pati stāvēju uz šīs milzīgās skatuves un uz visu mūžu saglabāju emocijas, kas pārņēma mani toreiz. Šoreiz es biju tikai skatītāja, kas netraucēja man kopā ar kori dziedāt dziesmas, kas pazīstamas kopš bērnības. Dziedāja ļoti daudzi skatītāji, kas tikai vairoja grandiozā šova kopējo iespaidu. Manuprāt, visspilgtākais skaņdarbs bija “Gaismas pils”, kas saviļņoja mani līdz sirds dziļumiem. To nav iespējams izteikt vārdos. Triju stundu ilgais koncerts pagāja kā burvīgs sapnis, atstājot skumjas: nākamie svētki notiks pēc ilgiem pieciem gadiem. Lai vai kur es atrastos, noteikti atgriezīšos Rīgā un arī dzimtajā Krāslavā, kur pagājuši mani visneaizmirstamākie gadi.

Kā saka, no kuģa es nokļuvu uz balli. Precīzāk - no lidostas uz skolu Ķengaragā, kur gatavojās svētkiem pašdarbnieki no Krāslavas rajona. Tik patīkami bija satikt Olgu Grecku, Skaidrīti Gasperoviču, Jeļenu Paškeviču, Svetlanu Kovaļovu... Tie, kurus satuvināja skatuve, paliek tuvi uz visu mūžu.

Tikšanās ar dzimteni allaž sagādā prieku, it sevišķi tad, ja tava valsts ir visdziedošākā pasaulē, bet tu jūties kā vislielākā kora uz planētas daļiņa. Līdz septembrim atpūtīšos kopā ar meitiņu Emeliju. Viņas tētis, ārsts Adolfo, divas reizes dienā zvana no Meksikas, kura man kļuvusi par otrajām mājām. Atvērto robežu pasaulē tālie kontinenti kļuvuši tuvi.”

Jaunākajos iespaidos turpina dalīties Rita Andrejeva, kurai pēdējais gads bija bagāts ar jubilejām, par ko stāstīja laikraksts “Ezerzeme”:

“Latvijas Dziesmu un deju svētki - tie ir ne tikai koncerti, bet arī ļoti liels darbs mēģinājumos, kas parasti paliek “aiz kadra”. Teikšu godīgi: darbs ir reizē patīkams un derīgs. Kontaktēšanās ar radošiem kolēģiem vienmēr bagātina. Iespējams, tie bija jau sestie svētki manā biogrāfijā, bet kā kordiriģentei Mežaparkā - otro reizi. Mūsu koris “NOVA” apvieno 25 skolotājus un bērnudārzu audzinātājus, kuriem valsts svētki vienmēr bija un būs teicama radošās meistarības paaugstināšanas skola. Ar ansambli “Noktirne”, bet tā ir sieviešu kora daļa, mēs sekmīgi uzstājāmies Dzelzceļnieku muzejā lielajā lietišķās mākslas izstādē “Es vidū”. Jā, pa-tiešām mūsu kolektīvs nokļuva pateicīgo skatītāju pašā uzmanības centrā. Kas sakāms par liela mēroga svētku pasākumiem, tad man vairāk patika atklāšana. Nobeiguma koncerts bija vairāk ieturēts klasiskā garā, bet ieskaņu koncertā dominēja mūsdienu gars, kas man kā skolas pedagoģei ir ļoti svarīgi. Savaldzināja skolas koru līdzdalība, atklāšanā vairāk skanēja orķestra mūzika.

Latvijas svētku galvenā vērtība ir tā, ka tie vieno cilvēkus. Tagad, kad visi uztraukumi ir garām, dvēselē palicis tikai liels gandarījums, un tas diriģentiem atkārtosies pēc gariem pieciem sprai-gā darba gadiem, jo pašdarbības māksla man ir gan darbs, gan vaļasprieks. Kad pastāvīgi sasniedz nosprausto mērķi, pagaidu pārslodzes attaisnojas. Sacīšu godīgi: septiņas mēģinājumu dienas nenogurdināja mūsu kora dalībnieces, jo mēs paspējām apmeklēt daudzus svētku pasākumus. Visiem sirdī palicis prieks, bet nogurums aizmirstas.

Un pēdējais. Šie svētki kļuva par nopietnu eksāmenu Jāzepam Dobkevičam, kurš pašlaik iejūtas Kultūras ministrijas eksperta Krāslavas rajonā amatā. Es gan zinu, kādus pūliņus viņam prasīja šī kulminācijas pasākuma organizēšana. Viss mums izdevās, par ko liels paldies tev, Jāzep!”

Raivis no Londonas

Arī ģimnāzijas pagājušā gada absolvents un Londonas universitātes tagadējais students Raivis Butu-rovičs piekrita dalīties iespaidos par neaizmirstamajām dienām, kas pavadītas visdziesmotākās valsts galvaspilsētā. Apdāvinātais muzikants un dziedātājs, pagātnē skolu koru un ansambļu pastāvīgais dalībnieks nolēma saistīt savu dzīvi ar mākslu, tāpēc izvēlējās mūzikas tehnoloģiju fakultāti. Viņš neatlaidīgi centās realizēt savu sapni. Lai adaptētos angliskā vidē, gadu nostrādāja restorānu biznesā, nostaigāja ceļu no palīgstrādnieka līdz pavāram. Raivis ir pārliecināts, ka gūtās iemaņas viņam noderēs dzīvē. Svarīgs ir cits: gadā, kas pavadīts Londonā, viņš integrējās valodas vidē, un nemaz nešaubās, ka studijas Anglijas augstskolā viņam nesagādās sevišķas grūtības. Atrazdamies svešumā, Raivis pastāvīgi jutās kā Latvijas pilsonis. Ar milzīgu ne-pacietību vienkārši gaidīja Latvijas Vispārējos dziesmu un deju svētkus, bet pirms tam apguva repertuāru Internetā. Atlidojis no Londonas, uzreiz ieņēma vietu korī, kuru viņam rezervēja Ilga Grecka.

Paklausīsimies Raivi: “Iepriekšējos svētkos 2003. gadā es biju vēl skolēns, tāpēc notiekošo Mežaparkā uztvēru kā bērns. Jauno skaņdarbu apgūšanu uzskatīju par grūtu mācību vielu. Toreiz es sapratu galveno: būt pat milzīga kora mazai daļiņai ir liels prieks! Pirmo reizi dzīvē es baudīju īstu saviļņojumu, kura dēļ nepalaidu garām iespēju būt nevis skatītājam, bet gan svētku kora dalībniekam.

Iepriekšējā sagatavošanās palīdzēja man viegli iekļauties daudzu tūkstošu cilvēku lielajā korī un izbaudīt tādas emocijas, kas dod gan jaunus spēkus, gan pārliecību par sevi.

Atklāšanas koncertu es skatījos no skatītāju rindām un guvu kolosālu baudu. Man iepatikās visa programma, it sevišķi priekšnesumi ar Latvijas estrādes zvaigžņu piedalīšanos. Grupa “Z-SCARS” un solists Intars Busulis ir mani elki, tāpēc dvēsele gavilēja. Un ne tikai mana - emocijas neslēpa visi skatītāji, dāvājot dziedātājiem ilgas ovācijas. Kā topošais speciālists mūzikas sfērā es pamanīju, ka koncerta skaņas pastiprinājums nebija diez cik labs, toties gaismas efekti - vismūsdienīgākajā līmenī. Bungu rīboņa visspēcīgāk saviļņoja mani, jo esmu emocionāls cilvēks.

Nobeiguma koncertā es biju vislielākā kora mazais graudiņš. Mani visu laiku pārņēma prieka un lepnuma sajūta, bet uzstāšanās efektu lasīju skatītāju sejās, kuri nekautrējās paust savu sajūsmu. Trīs nobeiguma koncerta stundas aizritēja kā viena visskaistākā dziesma. Sirdi pildīja prieks, kas, to es zinu, dos man spēkus svešajā valstī, kur pastāvīgi jutīšu nostalģiju pēc dzimtās Latvijas, kurp tiekšos atgriezties. Esmu pārliecināts, ka turpmāk pacentīšos nelaist garām Latvijas dziesmu svētkus, kas man kļuvuši par vislielāko prieku dzīvē. Viss tikai sākas...”

Aleksejs GONČAROVS