Medusmēnesis laukos

Iepazīšanās ar laimīgajiem jaunlaulātajiem noritēja ātri, tagad viņiem ir kopīgs uzvārds - Zaļubovski. Hēlija ir rets vārds, tā vecāki no Ogres nosauca līgavu, bet Ruslans nāk no Aizkraukles. Viņš strādā par operatoru solīdā kokapstrādes firmā “Nelss”, viņa ir pārdevēja. Satikās un iepazinās nejauši, vēlāk divus gadus steidzās viens pie otra uz randiņiem, bet jūlija pirmajā sestdienā reģistrēja laulību Salaspils dzimtsarakstu nodaļā. Kāzas sākās senajā Bīriņu pilī, bet turpinājās modernā kafejnīcā “Daugaviņa”. Bija skaisti un jautri.

Ruslans ir nopietns un pilnīgi patstāvīgs cilvēks. Gatavojoties atbildīgajam solim, viņš iegādājās trīsistabu dzīvokli, nopirka labu automašīnu. Medusmēnesi plānoja pavadīt Spānijā, taču vēlāk sāka stāstīt savai izredzētajai par brīnišķīgo Latgales novadu, kur ne reizi vien atpūtās pie sava darbabiedra Artūra. Hēliju ieintriģēja ne tik daudz ezeru reģiona daba, cik zirgi, par kuriem ar tādu sajūsmu stāstīja Ruslans. Starp citu, viņš ir aizrautīgs videooperators, piepelnās kāzās un reizēm veic reklāmas pasūtījumus. Tad, lūk, atpūšoties laukos, viņš sagatavoja lielisku videofilmu par zirgiem un uzdāvināja diskus zirgu sētas saimniecei Ingai, Artūra mātei.

Atpūta laukos pārspēja visas cerības, katru dienu - jauni atklājumi. Hēlija agrāk nemācēja jāt, tagad ātri pierada pie segliem. Inga piedāvāja jaunajai sievai vismierīgāko ķēvi Zorjku, bet pieredzējušais Ruslans ļoti vienkārši spēj savaldīt niķīgo Grantu. Iemūžināt jauno pāri vienos seglos izrādījās visai sarežģīti, taču jātnieks izdarīja visu, ko es lūdzu, toties viņa izredzētā uztraucās ne pa jokam, vēl jo vairāk tāpēc, ka Grantam nelika mieru dunduri. Palīgā atsteidzās Inga, līdz ar to grūtā fotografēšana noritēja bez pārsteigumiem. Toties, kad Hēlija pārsēdās savas Zorjkas mugurā, uzreiz ieguva pilnīgu pārliecību.

Te es neatturējos no kārdinājuma un nofotografēju tuvplānā: augstpapēžu kurpīte seglu kāpslī. Ak, šīs mūsdienu dāmas, arī seglos viņas grib izskatīties kā bildē: Hēlijas balto tēr-pu (atgādinājums par nesenajām kāzām) es redzēju no tālienes, arī Ruslans bija devis priekšroku gaišām drēbēm. Pieci jātnieki ir aizraujošs skats. Kolonnas priekš-galā parasti jāj Inga, aiz viņas seko mīlas pāris, bet noslēdz māsas Inta un Jevģēnija. Starp citu, viena zirgu sētas saimnieces meita ir audžubērns. Katru dienu - jauni maršruti. Pirms tam tālie ciemiņi tīksminājās par Dridža ezera skaistumu, bet manas atbraukšanas dienā bija paredzēta izjāde uz Sīvera krastu. Ar nakšņošanu teltī un zirgiem pieguļā. Rītausma pār ezeru, migla virs rasotas zāles... Patiešām neaizmirstami iespaidi visam mūžam, bet svelmainā Spānija pagaidīs.

Atstājis jauno pāri, es neaizmirsu aprunāties ar Ingu. Viņa kā vienmēr ir apmierināta ar dzīvi. Priecīga, ka saglabājusi pastnieces darbu un tagad stūrē pa lauku ceļiem ar Francijas ražojuma automašīnu. Par algu nesūdzas, taču darbā cenšas neaizkavēties. Mājās viņu gaida mīļie un aprūpētie zirgi Zorjka un Gremija, Alts, Vincs un niķīgais Grants. Arī suņu šajā saimniecībā ir veseli pieci: Ingai piemīt vājība savākt pamestos dzīvniekus, kuri pēc tam uzticīgi kalpo labiem cilvēkiem.

Siena pļauja šogad ir grūta, bet viensētas saimnieki - ļoti aizņemti cilvēki. Vasarā Aleksandrs strādā izbrau-kumā, tāpēc siena pļaujai viņam neatliek laika, bet lopbarības jāsarūpē daudz. Tāpēc nolēma piepirkt sienu, un darījums noritēja veiksmīgi - svarīgākā lauku problēma nu ir atrisināta.

Izjāžu tūrisma perspektīvai Inga reizē tic un netic. No vienas puses, atpūtas bāzes “Dridži” tuvums vieš cerības, bet, no otras puses, inflācija dara savu. Pašreizējo tūrisma sezonu ar visu vēlēšanos par aktīvu nenosauksi. Arī peldsezona joprojām kavējas.

Atvadoties Inga Ravdeva godīgi atzinās, ka zirgi vairāk ir dvēselei nekā peļņai. Bet viņas viesmīlīgā māmiņa Raisa to apstiprināja un pēc paraduma neatlaida viesus no redakcijas, kamēr nepacienāja ar... karstu picu. Es neviļus pajokoju: “Kāpēc mums Latgalē vajadzīgi ārzemju ēdieni, ja mums ir savs ļoti bagātīgais kulinārais mantojums?” Kas tiesa, tas tiesa: mūsu senči labi pazina lauku dzīves vērtību. Atgriešanās pie zirgiem ir tā apstiprinājums. Bet “mersedesi”, “opeļi”, “fordi”, “mazdas” un “toijotas”, kuru mūsu ielās un uz ceļiem ir ka biezs, nemaz nepriecē skatienu. Jātnieku kolonna ir pavisam cits skats.

Aleksejs GONČAROVS