Laika apstākļi, inflācija un... zemeņu taka

Viesu mājas saimnieks dabas parka “Daugavas loki” aizsargājamajā zonā Jānis Skerškāns uzskata, ka šīs sezonas aktivitāte plok divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, dzīves līmeņa krasa lejupslīde jūtama it visur: tūristu plūsma salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem nepalielinās, bet tie, kuri, spītējot vēsam laikam, deva priekšroku atpūtai pie dabas krūts Līgosvētkos, sākuši ļoti taupīt. Viesi, it īpaši jaunatne, retāk pasūta viesnīcas numurus, atzīstot par labāku nakšņošanu teltīs, kas izmaksā lētāk, arī karstu pirti, kas agrāk bija populāra, tagad atļaujas nedaudzi.

Otrkārt, savu negatīvo ietekmi atstāj arī untumainie Baltijas laika apstākļi. Latgales nelielo viesu māju klienti taču ir ģimenes ar vidēju pārticības līmeni, un, ja jau nav karstu dienu, kas piemērotas bērnu un pieaugušo atpūtai pie ūdeņiem, tad pilsētas iedzīvotāji nesteidz posties tālā ceļā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka paaugstinās degvielas cenas un braukšanas maksa autobusos. Viesu mājas “Skerškāni” saimnieks uzskata, ka reklāmu dēļi un bukleti nepietiekami informē tūristus par maršrutiem dabas parka teritorijā.

Manuprāt, minēto iemeslu dēļ šajā vasaras sezonā Krāslavu ievērojami retāk apmeklē organizētās tūristu grupas - lielos autobusos pastāvīgi braukājot pa rajonu, vēl ne reizi es nesastapu velotūrisma cienītājus, lai gan izziņas maršrutu izstrādāšanai mūsu rajona teritorijā iztērēti milzīgi līdzekļi. Ja agrāk tūristu servisa organizētāji man teica, ka atpūtnieku lie-lākais pieplūdums vērojams no Jāņiem līdz augusta beigām, tad šogad arī jūlija sākums neiepriecina viesu māju saimniekus. To apstiprināja arī piekrastes atpūtas zonas ar romantisku nosaukumu “Zemeņkrasti” saimniece Anita Reščenko. Līgovakarā Geraņimovas Ildža ezera gleznainajā krastā bija mazāk viesu, nekā to gaidīja. Anita pastāstīja, ka atpūtnieku pieteikumi uz atlikušajiem vasaras mēnešiem pienāk gan, taču nelabvēlīgs laiks var grozīt atpūtas pie dabas krūts cienītāju plānus, un viņi var atteikties no iecerētā.

Anita pēc rakstura ir radošs cilvēks. Ģimenes papildinājuma gaidas netraucē četru bērnu mātei izdomāt kaut ko jaunu zemeņkrastu viesiem. Viņa gluži kā gaidīja mani, un mēs uzreiz devāmies pa “zemeņu taku”. Mūsu īsā pastaiga izrādījās ne tikai izzinoša, bet arī izklaidējoša, obligāti degustējot vairāk nekā desmit šķirņu zemeņu. Un ne tikai: maršruta daļa stiepjas pa nelielu mežu, kura klajumi burtiski nosēti ar zemenēm - neslinko tikai noliekties un nobaudīt visgardākās meža ogas. Taču atgriezīsimies pie dobēm, kur briest dārza zemenes, jo jūlija sākums ir spraigākā ogu sezona. Pēdējā laikā Anitas un Igora saimniecība uzņēmusi kursu uz bioloģisku saimniecību. Pat ogu kaitēkļus un slimības, kuru ir daudz, te apkaro bez ķīmisko līdzekļu pielietošanas.

Ejot pa maršrutu, es ieraudzīju mucu ar nātru lapu uzlējumu, bet blakus zemeņu stādiem auga sīpoli un ķiploki, kas glābj zemenes no visām iespējamām nelaimēm. Apstaigājot milzīgo plantāciju, Anitu pēkšņi pārņēma skumjas: skujkoku meža tuvumam ir visai negatīvas sekas. Maijvaboļu kāpuri tik kāri apgrauž kārdinošās zemeņu saknes, ka jau iznīcināja vairāk nekā pusi ogu. Tagad saimnieki nopietni aizdomājušies, kā atradināt pazemes parazītus ar bioloģiskām metodēm?

Ejot pa neparasto taku, es visu laiku saņēmu informāciju par mīlas ogu dziedinošo un labvēlīgo ietekmi. No stendiem un pašas Anitas teiktā es saņēmu daudz noderīgu padomu šo vitamīnogu audzēšanā. Nācās noticēt, ka cilvēkam vasaras laikā jāapēd tieši četri kilogrami zemeņu, lai nodrošinātu nepieciešamo vitamīnu rezervi ilgajai ziemai. Kas sakāms par mani, tad neparastās ekskursijas laikā es ar baudu notiesāju trešdaļu kilograma dārza un meža zemeņu un vēl mani pacienāja ar zemeņu saldējumu! Turklāt meža klajumā manā priekšā negaidot parādījās... zemeņu karalis un karaliene: maskarādes tērpos bija uzposušies Anitas bērni - trīs gadus vecā Patrīcija un 12 gadus vecais Raimonds. Ja todien mājās būtu Sandra un Sūzanna, mani uz takas sagaidītu arī labsirdīgā zemeņu feja un ļaunā ragana. Tā šausta ar rīkstīti tos, kuri pērk veikalos nevis Latvijā, bet gan Polijā, Lietuvā vai Holandē audzētās ogas.

Kaut gan mans laika limits bija ierobežots, uz takas man neizdevās izvairīties no konkursiem un mīklām, pārbaudīja, cik trāpīgi es varu šaut mērķī ar pneimatisko pistoli. Nokārtojis visus pārbaudījumus dobēs, tīrumā un mežā, beigu beigās es izpelnījos piemiņas zīmi - spilgti sarkanas ogas attēlu uz rokas. Zemeņu taka ir sezonas jaunievedums, taču tā slava izplatījusies pa visu Latgali. Sevišķi populārs tas ir ģimenēs, kurās aug bērni. Ieguvuši teorētiskās zināšanas, vecāki ar bērniem dodas vākt mājas ogas tīrumā. Cita vitamīnprodukcijas noieta maniem senajiem paziņām pagaidām nav. Bija laiks, kad zemeņu plantācija te aizņēma četrus hektārus, tagad - tikai vienu. Stādījumi vieglās augsnēs stipri cietuši ne tikai no kaitēkļiem, bet arī no sausuma. Tāds jau ir zemnieku liktenis...

Ogu specializācija - tie ir pastāvīgi eksperimenti, kas nenogurdina uzņēmīgus lauku cilvēkus. Anita un Igors nenogurstoši mācās - bioloģiskais virziens vairo rūpes. Savā pieredzē dzīvesbiedri Reščenko dāsni dalās ar viesiem, lūk, arī mani uz takas Anita pārliecināja, ka bioloģiski tīras vietējās ogas ir desmit reižu derīgākas par veikalā pirktajām importa ogām. Un saldākas, par ko es pats pārliecinājos. Pirmo reizi dzīvē es nogaršoju... baltās zemenes. Izmēģinājuši daudzu šķirņu kultivāciju, praksē iepazinuši katras trūkumus, eksperimentētāji no Kastuļinas pagasta jau dod priekšroku šķirnei “Gigantella”, kurai it kā esot krievu saknes. Starp citu, dārza zemeņu, tāpat kā kartupeļu, dzimtene ir Amerika, un tās kļuvušas par masveida patēriņa produktu arī Eiropā.

... Atpakaļceļā es iegriezos Aglonā, kur plānoju aprunāties ar Viju, Maizes muzeja saimnieci. Taču viņa izrādījās ļoti aizņemta: viena liela ekskursijas grupa vēl nebija aizbraukusi, bet cita jau bija klāt. Neviļus nodomāju: īstai tūrisma attīstībai ir ļoti vajadzīgi tādi nozīmīgi objekti kā brīvdabas muzejs Andrupenē vai eksotiskais zooloģiskais dārzs Robežniekos.

Aleksejs GONČAROVS