Sestdienas novērojumi un pārdomas

Diemžēl todien bija ļoti slikta cope: neglāba nekādas makšķerēšanas viltības, tajā skaitā arī dārga barība. Visā 12 stundu laikā mums ar pārinieku tikai vienu reizi trāpījās plaudis, un arī tas skaistulis pamanījās norauties no āķa jau pie paša laivas borta. Nācās samierināties ar nelielām rau-diņām un pličiem, kuru kuņģi bija pilni ar zaļu masu. Ar to arī izskaidrojams sliktās copes galvenais iemesls: upes ūdensaugu vēlā attīstība izraisīja mierīgo zivju īpašu interesi par vitamīnbarību, bet citas delikateses barotavā un uz āķa pagaidām lielas zivis neinteresē. To apstiprināja gan nakts gruntsmakšķernieki, gan cienītāji ķert no rītiem pa straumi, kuri, tāpat kā mēs, vīlušies atgriezās mājās no upes krastiem.

Tomēr ar pavadīto brīvdienu pie upes es paliku pilnībā apmierināts: kaut arī fidera rīki netika izmantoti, toties fotoaparāts strādāja visu laiku. Kas tiesa, tas tiesa: tūristu braucieni pa Daugavu kļūst aizvien populārāki. Tas arī saprotams, dabas parks “Daugavas loki” ir mūsu zilo ezeru novada pērle. Aiz katra upes ieloka skatienam paveras ainavas, kas ir viena par otru skaistākas. Vairākumam ūdens tūristu rokās bija videokameras un fotoaparāti. Otrais labums ir tas, ka airētājiem, peldot lejup pa straumi, nav vajadzīga īpaša fiziska piepūle: straujā upe pati nodrošina peldlīdzeklim nepieciešamo ātrumu. Stūres vīriem tikai jāapbrauc bīstami iecirkņi, kur ir arī straujteces un lieli akmeņi. Tas izdevās ne visiem: mūsu acu priekšā kāds iemīlējies pārītis novērsās no stūres un negaidot dabūja izpeldēties. Kompanjoni vai plīsa no smiekliem par neveiksminiekiem, tikai pēc tam sniedza palī-dzību. Briesmu nebija: visiem ūdens tūristiem bija spilgtas glābšanas vestes, bet ūdens todien bija ļoti silts, tā ka piespiedu peldētāji nemaz nesteidzās sasniegt krastu.

Jautras čalas uz upes nenorima visas dienas garumā, tāpēc baudīt klusumu tajā sestdienā mums neiznāca. Un te vēl trolingisti motorlaivās vagoja zilo druvu, tā traucēdami gan copmaņiem, gan ūdens tūristiem. Kas sakāms par mums, tad ne mazāk kā reižu divdesmit mums nācās atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem: “Kā ķeras un kur ir jūsu zivis?” Mums nebija ar ko palielīties... Svarīgs ir kas cits: mēs papilnam patīksminājāmies par upes skatiem, apmierinājām makšķerēšanas azartu un pirmo reizi savā praksē ieraudzījām Latvijas galveno ūdens artēriju tik dzīvu. Mums garām aizpeldēja divi plosti, pusotra desmita piepūšamo laivu, taču visvairāk - kanoe karavānu. Tas bija tajā dienā, kad daudzi tūkstoši cilvēku devās uz Rīgu - uz Dziesmu un deju svētkiem. Vārdu sakot, ūdens tūrisms gadu no gada aizvien polārāks un prioritārs mūsu zilo ezeru un Daugavas senlejas novadā. Šajā sakarā būtu prātīgi aizliegt benzīna motorlaivu izmantošanu, kas neļauj klusuma cienītājiem pilnvērtīgi atpūsties dabā un apdraud ūdens tūristus. Galvenais ir tas, ka pārmērīgs troksnis un kņada traucē dabas parka “Daugavas loki” bagātajai faunai. Te es vēroju baltos gārņus, melnos stārķus, reto sugu tilbītes un pīles.

Pārsteidz arī kas cits: Latvijā turpina darbu iniciatīvas grupa, kura izstrādā absurdu plānu, lai savienotu Daugavu ar Dņepru. Jaunais ceļš “no varjagiem līdz grieķiem” paredz radikāli mainīt Daugavas vēsturisko gultni Latvijas austrumos. Atliek tikai nojaust, cik milzīgi līdzekļi būs vajadzīgi tam, lai seklo Rietumdvinu pārvērstu par kuģojamu artēriju. Laiku pa laikam rodas arī diskusijas par to, lai reanimētu Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecības ideju. Bet tas draud ar to, ka Krāslava var pārvērsties par pārpurvotu zemieni. Kas tur ko teikt: patlaban veselais saprāts ir īpašā deficītā. Pasaulē visu nosaka nauda, un ne vienmēr tā ir tīra.

Aleksejs GONČAROVS