Novads - krāšņs un brīnišķīgs

Projektam mēs pievienojāmies 2005. gadā. Tā pirmais posms (2005. - 2006. g.), kuru atbalstīja Eiropas fonds un Integrācijas ministrija, bija visvērienīgākais un aptvēra Jēkabpils, Rēzeknes rajona un Daugavpils rajona daļu. 2007. gadā mūsu maršruti stiepās pa Preiļu rajonu un tam piegulošo Daugavpils rajona teritoriju. 2008. gadā izvēles veidā mēs ieplānojām apmeklēt kompaktākās vecticībnieku dzīves vietas Krāslavas rajonā.

Galveno uzmanību mēs pievērsām tai Latgales vecticībnieku dzīves loka daļai, kam līdz šim nav veltījuši uzmanību novadpētnieki un citi pētītāji, bet tieši lauku kapsētām. To izvietojums, stāvoklis, pieminekļu veidi un to evolūcija, epitāfijas - tas viss daudz ko var pastāstīt ne tikai par krievu vecticībnieku uzturēšanos Latgalē triju gadsimtu garumā un viņu stabilajām garīgajām tradīcijām, bet arī par materiālās turības, gaumju svārstībām, reizēm - pat par sen mirušo cilvēku jūtām, raksturiem. Mūs sevišķi interesēja XIX gadsimta un XX gadsimta sākuma īpaša tipa kapakmeņu - vertikālu plākšņu (to augstums bija no 0,8 līdz 2 m) izplatības areāls. To pamatdaļu veido reljefrakstā izgrebtais astoņgalu krusts. Tāda veida pieminekli pieņemts dēvēt par stēlu. No iegūtās prakses, apmeklējot katru kapsētu, mēs cenšamies atklāt visvērtīgāko - senos pieminekļus. Trijos gados mēs esam apsekojuši vairāk nekā 50 vecticībnieku kapsētu. Protams, tas nav daudz, ņemot vērā to, ka vecticībnieku lielo un mazo, pamesto un izmantojamo lauku kapsētu kopējais skaits Latgalē var sasniegt 400. Pirmām kārtām mēs cenšamies apsekot pilsētu kapsētas un pagātnē lielāko vecticībnieku draudžu (Moskvinas, Kovaļovas) un citas lauku kapsētas.

Mūsu darba galamērķis ir radīt un izkopt interesi par Latgales vecticībnieku kultūras un vēstures mantojuma fenomenu, kuri saglabājuši garīgo un materiālo kultūru citā vidē. Šo fenomenu brauc pētīt Vācijas, Francijas, Bulgārijas un citu valstu zinātnieki, reizēm mēs pat neiedomājamies par to, cik vērtīgs ir no senčiem iegūtais garīgais, materiālais un kultūras mantojums. Protams, biedrība “Belovodije” nepretendē uz savu pētījumu augstu zinātniskumu. Visdrīzāk mūsu darbu var no-saukt par izpētes materiālu vākšanu vērienīgu un dziļi zinātnisku pētījumu sagatavošanai. Lai Dievs palīdz mums atrast šādus cilvēkus, dažādu zinātņu speciālistus. Turpretim pagaidām mēs ceram, ka mūsu datus plašākai un sistemātiskākai pieminekļu izpētei savā teritorijā izmantos kaut novadpētnieki.

2005. - 2007. gada pētījumu materiāli pilnībā atainoti mājas lapā www.vecticibnieki.lv un biedrības galvenajā mājas lapā www.belovodije.com.

Reizē ar kapsētu apsekošanu mēs fiksējam Latgales vecticībniekiem tradicionālās koka būves, konkrēti to griezto dekoru. Tas strauji izzūd, sevišķi nomainot logu koka rāmjus ar plastmasas paketēm. Protams, izglābt tos mēs nevaram, kaut tik spētu iemūžināt fotogrāfijās. Piemēram, mums jau savākta neliela Latgales vecticībnieku seno māju griezto rotājumu fotokolekcija. Tā var iegūt priekšstatu par logu apmaļu, kas te ir pārsvarā, motīviem (semantiku), kas saglabājušies no pirmskristiānisma laikiem. Tā ir solārā (saules) tēma un auglības motīvi.

Diemžēl savākt datus par kādreizējo laiku rokdarbiem un rokdarbniecēm ir daudz grūtāk nekā apsekot kapsētas un fotografēt logu apmales. Katrs vecmāmuļas (pareizāk jau vecvecmāmiņas) noaustais un izšūtais dvielis, galdauts un palags ar platām izrakstītām malām kļūst aizvien par lielāku retumu. Ir labi, ja tādas lietas nokļūst vietējā muzejā, jo rokdarbu, kas izšūti ar seniem ornamentiem jau aizmirstā tehnikā, mākslas un vēsturiskā vērtība, visbiežāk nav zināma ļoti daudziem, pat pašiem to īpašniekiem. Tas pats notiek arī ar ģimenes fotogrāfiju arhīviem, kas glabā vecticībnieku dzīvesveida precīzas liecības pēdējos 150 gados.

Krāslavas rajonā mēs apmeklējām pagaidām deviņas kapsētas: Folvaroku, Blažēviču Kastuļinas pagastā, Maslovas un Pozdņakovas - Andrupenes, Rudušķu - Andzeļu, Krāslavas pilsētas, Kozlišķu un Gutas - Šķeltovas pagastā (uz robežas ar Daugavpils rajonu) un veco kapsētu Kovaļovā (Grāveru pagasts).

Absolūtais vairākums šo lauku kapsētu ir sakopts: lai arī ne katru gadu, tomēr to teritorija regulāri tiek attīrīta no nogāztiem kokiem un krūmu saaudzēm. Tas ir liels pašvaldību nopelns.

Ja vēl pirms pusgadsimta vecticībnieku kapsētas atgādināja dažāda lieluma astoņgalu krustu mežu, tad tagad galvenie pieminekļu veidi ir betona krusti, horizontālas akmens plāksnes un dažāda izmēra un materiāla plāksnītes. Mazākās mēs dēvējam par “vizītkartēm”: tur var iegravēt tikai pases datus, fotogrāfiju, mazu krustiņu stūrīti (un arī ne vienmēr). Lieli pieminekļi, kas būvēti no masīvām melnā pulētā granīta plāksnēm ar iegravētiem mirušo portretiem, astoņgalu krustiem, nereti ar iegravētām ainavām un epitāfijām, attiecināmi uz XX gadsimta beigām un tagadējā gadsimta sākumu. Augsti, mehāniski darināti granīta krusti atšķirībā no kaimiņu rajonu kapsētām te gandrīz nav sastopami. Apmēram desmit šādu krustu mēs redzējām Kovaļovā. Tie bija uzcelti daļēji pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados (liels retums lauku kapsētās!), daļēji pirms divdesmit un mazāk gadiem. Nav daudz arī lielu metāla krustu ar lietiem burtiem uz akmens pamatiem. Tie parādījušies aptuveni XIX gadsimta 70. gados un “bija modē” līdz Pirmajam pasaules karam.

Vispirms mūs interesēja senākās kapa zīmes. Visbiežāk tie ir vidēja lieluma laukakmeņi ar viegli nolīdzinātu vienu pusi, kas vērsta uz kapa pusi. Tie it kā marķēja apbedījuma vietu un tika uzstādīti kāju daļā. Tos dēvēja par “nomaļiem” - par līdzību dēļiem - baļķu atgriezumiem. Tādas zīmes praktizēja ļoti sen, XVII gadsimtā. Iespējams, tās papildināja koka krusts. Daudz tādu zīmju ir gandrīz pamestajā mazajā kapsētā Rudušķos. Vēlāk šie “nomaļi” priekšpusē guva kaut arī rupju, bet precīzāku trīsstūra vai taisnstūra formu un uz tiem parādījās astoņgalu krusta zīme, kas bija iegravēta šaurā joslā. Šādi pieminekļi vēl ir saglabājušies Kozlišķu lauku kapsētas centrā. Tagad tie paceļas 50 - 80 cm virs zemes, tos bieži sedz sūnas, un biezā zālē tie gandrīz nav saredzami. Citi sen apgāzti, ierīkojot atkārtotus apbedījumus. Faktiski tādu pieminekli var izgatavot acīmredzot katrs, kurš turējis rokā āmuru un cirtni. Te, Kozlišķos, labi saskatāma “mēmu” (bez uzrakstiem) akmeņu evolūcija pirmajās stēlās. Zem krusta priekšpusē tiek iegravēti pirmie uzraksti. Tie nav dziļi, bieži vien nelīdzeni un grūti salasāmi, it sevišķi uz lielgraudaina akmens. Krusts kļūst platāks: to apzīmē ar vieglu kontūrlīniju. Domāju, ka šo darbu var paveikt ne jau katrs. Plāksnes priekšpuse tiek izlīdzināta, un krusts kļūst krietni redzamāks - tas tiek izcirsts padziļināta reljefa tehnikā vertikāli stāvošas plāksnes (jau stēlas) priekšpusē. Bet šis lielais un tajos laikos dārgais piemineklis (laukos!) uzstādīts zīdaiņiem Karpam un Jeļenai (tas ir, bērniem līdz triju gadu vecumam) vai nu 1819., vai nu 1829. gadā, jo skaitļi izdrupuši un grūti salasāmi. Līdz šim laikam visagrākie mūsu atrastie datētie pieminekļi bija attiecināmi uz 1823. gadu.

Lūk, vēl viens akmens, jau Kovaļovā. Uz rozā lielgraudainā granīta pa kreisi no krusta viegli salasāms skaitlis “18”, pa labi var tikai minēt “13”. 1813. gads! Vai tad tiešām tas ir vecākais no atrastajiem datētajiem vecticībnieku pieminekļiem? Spriežot pēc izpildes tehnikas, pilnīgi iespējams. Kovaļovā mēs atradām vēl vienu dīvainu pieminekli. Tā izpildes tehnika tik ļoti nesakrīt ar datējumu (no pirmā acu uz- metiena - 1875.), ka neviļus sākām pētīt ciparu “7”. Tam nav tolaik obligātās šķērssvītriņas, lai arī kā mēs centāmies atrast to. 1815.? Turklāt ķeburaina, nemākulīgi izvietota pavisam neparasta epitāfija. Taču XIX gadsimta 70. gados visuviet jau bija meistari, kuri prata pavisam citādi apstrādāt akmeni un iegravēt burtus līdzeni un skaisti. Un vēl: stēlas otrajā pusē kāds nelīdzeni iegravējis skaitli “1815.”, it kā brīdinot: saudzējiet senatni! Kovaļovā ir vēl viens brīnums. Pie Kudrjašovu nožogojuma atrodas liels, gandrīz plakans akmens, kas rupji apstrādāts četrlapīša formā (ļoti reta āboliņa lapiņas forma). Iespējams, ka tas tika darināts XVI - XVII gadsimtā. Par tagadējo piederību vecticībai liecina neliels astoņgalu krusts, kas šaurā josliņā iegravēts augšā.

Sākot ar XIX gadsimtu, gandrīz visās kapsētās arī tagadējā Krāslavas rajonā turīgi cilvēki uz savu piederīgo kapu kopiņām uzstādīja labi apstrādātas, ornamentētas stēlas ar lielām epitāfijām otrajā pusē. No 1 līdz 1,8 metriem augstās stēlas nedaudz atšķiras pēc kopējās formas, priekšpuses ornamentiem, kā arī ar uzrakstu (epitāfiju) apstrādi un izpildi. No šī viedokļa (gan teksta satura, gan uzraksta kvalitātes viedokļa) atzīmējama Maslovas kapsētas centrā stāvošā Tarļeckas stēla. No epitāfijas uzzinām, ka Agafija Tarļecka mirusi 1879. gadā, nodzīvojot 60 gadus, 20 no tiem bija atraitne. Pieminekli uzstādījuši viņas dēli Platons un Jefims 1885. gadā. Vairākas stēlas ir arī Folvaroku, Pozdņakovas un Kovaļovas kapsētā. Taču vislielākā to dažādība ir Krāslavas pilsētas kapsētā, kas, starp citu, arī saprotams. Agrākās radītas XIX gadsimta pēdējos gadu desmitos, vēlākā - pāru, dzīvesbiedru - tuvāk XX gadsimta vidum, kad mode uz šiem pieminekļiem pagāja. Starp citu, uzreiz pie vārtiem mēs ieraudzījām Andreja un Annas Rogoļevu stēlu.

Krāslavas kapsētā mēs ieraudzījām nekad agrāk nesastaptu krustu. Pie centrālā celiņa virs nemanāma kapa stāv labi darināts koka krusts-balodis ar “spārniņiem”, kas tagad ir ļoti reti Latgalē. Kādreiz tas bija ievērojami augstāks un tam bija visi astoņi gali. Ar laiku tas sāka trūdēt un no jauna tika nostiprināts. Ielūkojieties tajā un jūs ieraudzīsiet, ka kokā it kā ieaudzis metāla katoļu krusts ar ērkšķu vainagu pašā vidū (sk. attēlā). Vai tas nav saradojušos vecticībnieku un katoļu - divu visvecāko šī Latvijas austrumu novada konfesiju - simbols!

Pirmo reizi es redzēju Krāslavu gandrīz pirms desmit gadiem. Kopš tā laika tā kļuvusi skaistāka. Atjaunotās mājas ar sarkaniem, zaļiem un dzelteniem jumtiem... Sevišķi iepriecina tas, ka remontu laikā nav cietusi šīs pilsētas retā bagātība: koka māju grieztais dekors, to lievenīši un vecie vārti, tieši tas, kas pirmām kārtām arī pazūd mūsu praktiskajā laikā. Šo seno koka arhitektūras īpatnību saglabāšana ir viena no visredzamākajām Krāslavas iezīmēm. Rokām radītais brīnums ir logu apmales. To vairākums pašā Krāslavā satur zīmju grupas, kas simbolizē sauli un tās ceļu pa debesīm (tā saucamās “trīs saules pozīcijas”). Dažādām trīsstūra variācijām ar rombu tajā, kas “guļ uz sāna”, kādreiz bija jāsargā māja no visādiem mošķiem visas dienas garumā.

Vienlaikus tās simbolizē arī laika gaitu: lēkts - dienas vidus - riets. Rombs ir viens no simboliem, kas apzīmē sauli. Reizēm virs kompozīcijas atrodas arī otrā rinda seno simbolu atskaņu. Krāslavas apmaļu līdzība it kā apstiprina krāslaviešu radniecību. Rajona lauku teritorijā var sastapt citas kompozīcijas. Ziemeļrietumu daļā (Kas- tuļinas, Andrupenes pagasts), kā arī Kovaļovā sastopami tur plaši izplatītās divrindu kompozīcijas lieliskie paraugi. Augšējā daļā ir senās Rožaņicas tēmas atskaņa, bet apakšējā savij kopā Debesu ūdeņu strūklas ar sēklu asniem. Pilnīgi solārie motīvi tur sastopami retāk.

Protams, apmales, kuras mēs ieraudzījām, ir tikai piliens tajā “jūrā”, kas atrodas Krāslavas rajonā. Visskaistākās un visnoslēpumainākās tēmas, kas nevienā pētījumā netika minētas, mēs atradām tieši te. Tie ir Slostovkas Saules un Laika Zirgi, kā arī noslēpumainās būtnes uz apmales Veckaplavā (sk. attēlā).

Jā, daudz senkrievu kultūras brīnumu var atrast Krāslavas nomalē! Tāpēc laimīgu ceļu jums, jaunie un sirmie novadpētnieki!

Zinovija ZIMOVA, Vecticībnieku kultūras un izglītības biedrības “Belovodije” Jēkabpils) valdes locekle