Cerība mirst pēdējā

Lai gan turpinās cilvēku spēku un gadu plaukumā aizplūšana no provinces, tomēr nav iznīkuši īsti patrioti. Apstākļiem par spīti viņi visiem spēkiem cenšas saglabāt uzticību tēva mājām un dzimtajam novadam.

Tieši pirms gada publicēju rakstu “Līgo vakarā Jānim kāzas!” Nesen, aizbraucis uz Kastuļinas pagastu, painteresējos, kā veicas maniem jaunajiem paziņām Jānim un Zinaīdai. Uzzināju labu vēsti: Špeļu ģimenē pieaugums, ar to arī gribēju apsveikt manas pērnās publikācijas varoņus. Tikai neraža - tajā jūnija dienā Jānis ar māmiņu aizbrauca uz Dagdu darīšanās, taču man par laimi ap pusdienlaiku viņi atgriezās un varēja mūsu sarunai atvēlēt kādu pusstundu.

Patiešām Jāņa un Zinaīdas kāzas Līgo vakarā bija jautras. Dzīroja divas dienas, pirmo - kafejnīcā “Ilzes”, otro - brīvā dabā, kā arī pienākas Jāņudienā. Pēc desmit mēnešiem laimīgie vecāki pieņēma apsveikumus sakarā ar dēla piedzimšanu. Edvīnam Jāņa dēlam ir paveicies: jau ar pirmajām dzīves dienām kļuvis par publisku personu. Vispirms jaundzimušā portrets tika ievietots laikrakstā “Miljons”, tagad “Ezerzemē”.

Par pieaugumu priecājas visi, bet vairāk par citiem - Jāņa māte, nenogurdināmā strādniece Janīna. Lauku mājās tagad dzīvo trīs paaudzes, tā ka stiprajai viensētai Kalna Butkānu ciemā ir nākotne. Visneparastākais šajā sadzīves stāstā ir tas, ka Jāņa dzīvesbiedre ir simtprocentīga pilsētniece, kura nolēma nomainīt Daugavpili pret Latgales nomali, ko nemaz nenožēlo. Pagātnē profesionāla šuvēja, kura, lai nezaudētu augsto kvalifikāciju, brīvajā laikā darbina slavenās firmas “Singer” moderno šujmašīnu. Savu pasūtījumu pietiek, bet vecmāmiņa Janīna priecīga, ka mājās ir šuvēja un nākamā pavāre: meita Elvīra mācās Dagdas arodvidusskolā.

Vēl pirms gada Jānis strādāja Aglonā degvielas uzpildes stacijā, bet tagad pilnībā nodevies zemniekošanai. Piemājas saimniecība “Pavasari” pakāpeniski pārgāja uz piena ražošanas specializāciju. Ir viss nepieciešamais lauksaimniecības tehnikas komplekss, tajā skaitā jauns traktors MTZ-920 un ekonomisks, lai gan lietots, graudu kombains “Volvo”. Uzcelta piena telpa, par kuru nepārspīlējot var teikt - lauku sētas rotājums. Viss būtu labi, taču zemnieku dzīve pēkšņi izmainījās. Dīzeļdegvielas cena strauji kāpa līdz 86 santīmiem, bet rūpnīca “Preiļu siers” bez jebkādiem paskaidrojumiem samazināja piena iepirkuma cenu līdz 16 santīmiem. Agrāk zemniekiem cena bija pa prātam, bet ne tagad, kad inflācija kļuvusi draudīga. Nodarbojoties ar graud-kopību, mani senie paziņas vairs nepērk pat dārgo minerālmēslojumu. Bioloģiskā saimniekošana kļūst pati par sevi saprotama. Šogad Jānis gaida labu graud-augu ražu, viņš teica, ka pat 13 hektāri vasarāju izturējuši sausumu. Puse siena jau sagatavota: saimniekam ir sava rituļu prese un ietinējs. Aug laba kartupeļu raža, tomēr cūku barošanā priekšroka tiek dota graudu maisījumiem - mazāk roku darba.

Īsā sirsnīgā sarunā sapratu galveno: laucinieki cenšas saglabāt optimismu un tic, ka agri vai vēlu veselais saprāts uzvarēs. Bez lauksaimnieka un lopkopja neviena valsts nevar nor-māli eksistēt. Vēl jo vairāk vēsturiski agrārā Latvija. Kad galvaspilsētas lielvara pārtrauks savus eksperimentus laukos? Vai tad nav kauns, ka piens tiek vests uz kaimiņvalsti un lietuvieši piepildījuši mūsu veikalu plauktus ar savu produkciju? Sava ražotāja stimulēšana pie mums tiek deklarēta tikai uz papīra, par to liecina arī vismazākās Eiropas Savienībā sub-sīdijas. Lūk, kāpēc lauku jaunatne turpina kravāt čemodānus.

Protams, piemājas saimniecība ar jauko nosaukumu turpina cerēt uz labāku nākotni. Ļoti precīzi izteicās Zinaīda: “Mūsu govīm un cūkām jau radīti Eiropas cienīgi apstākļi, Bet mēs, saimnieki, turpinām dzīvot prastās Latgales istabās.” Te, protams, Jāņa dzīvesbiedre bija pārāk skeptiska. Mājās valda pilnīga kārtība. Kā teica ģimenes firmas galva, radīsies nauda - sāksies mājas kārtējā rekonstrukcija.

Lai tā notiek!

Aleksejs GONČAROVS