“Vasaras cope-2008

“Kāds tam visam sakars ar bļitkošanu ziemā?” jūs jautāsiet. “Tagad taču vasara!” Lūk, kāds sakars. Jau bija zināmi ziemas copes 2008 rezultāti, kad mēs, Kaplavas makšķernieki, sēdējām pie galda, draudzīgi sarunājāmies, dalījāmies iespaidos. Galda galā, kā tam arī jābūt, sēdēja tagadējais Kaplavas pagasta priekšsēdētājs Andris Uzuls. Kādam no klātesošajiem radās ideja, kas tūlīt tika darīta zināma pārējiem: organizēt vasaras sacensības. Tika izteikts daudz priekšlikumu, ļoti dažādi, bet savā būtībā par vienu un to pašu lietu. Ideja iepatikās! “Nebūtu slikti vasarā sanākt kopā!” ar nopūtu izdvesa Vladimirs Livča (vecākais). Mūsu pagastā daudz ezeru, var makšķerēt ne tikai uz Šilovka,” viņam piebiedrojās Jurijs Pantevičs.

Uzklātais galds vairs nebija ne prātā. Priekšlikumi kā krusa sāka birt pār priekšsēdētāja galvu. Lai gan bija daudz cilvēku, jo trīs desmiti vīru runāja gandrīz vienlaikus, tomēr A. Uzula frāzi: „Un kāpēc gan nē?!” sadzirdēja visi. To viņš pateica ne tik skaļi kā parasti. Tomēr pārliecinoši un piekrītot. Tad gan troksnis strauji pieauga... „Ja tas vajadzīgs cilvēkiem, tad būs Kaplavā vasaras makšķernieku sacensības,” pagasta vadītājs ielika pēdējo punktu uz “i”. Pie tā arī palika. Vieni jau plānoja vasaras copi, citi vēl nebija pārliecināti. Visiem taču ir zināms teiciens: “Apsolīto trīs gadus gaida.”

Tomēr Andra Uzula vārdi saskanēja ar darbiem. Par gaidāmajām sacensībām “Vasaras cope-2008” jau iepriekš paziņoja Kaplavas pagasta iedzīvotājiem. Tikai daži zināja, ka vēl mēnesi pirms pasākuma Andris Uzuls personīgi apskatīja daudzu ezeru, kas atrodas pagasta teritorijā, krastus. Tikai viņam vienam zināms, ar kuriem iedzīvotājiem un ūdens- tilpju īpašniekiem viņš apspriedās par šo tēmu. Rezultātā par sacensību norises vietu kļuva Jabloņkas ezers, kuru piedāvāja Valērijs Ogorelovs. Par šo cilvēku un viņa viesu māju mēs daudzreiz esam lasījuši rajona laikrakstā.

Kalendārā jūnija pirmā svētdiena, pulkstenis rādīja 5.00, pie Varnaviču skolas ēkas sāka pulcēties makšķernieki. Vietējie atnāca kājām, citi atbrauca ar mopēdiem un mašīnām. Patīkami, ka piedalījās ne tikai šīs pasaules varenie, bet arī daiļais dzimums. Gribas atzīmēt, ka visjaunākā dalībniece bija piecgadīgā Ieva, kuras mamma pagastā ir sociālā darbiniece, bet viscienījamākais izrādījās pensionārs Vilhelms Streļčs. Personīgi man bija patīkami, ka piedalījās veselas ģimenes - Siļčenoku, Kazakeviču, Mickeviču, Meijeru, Jurānu un citas. Labi, ka vecāki un bērni var ne tikai kopā strādāt, bet arī aktīvi atpūsties.

Visiem klātesošajiem tika izstāstīti amatierzvejas un sacensību noteikumi. Pēc makšķerēšanas apliecību pārbaudes notika izloze. Mašīnu kolonna ar Juriju Kazakeviču uz mopēda priekšgalā piebrauca pie brīnumaini skaistā meža ezera, kura saimnieks sagaidīja mūs un novēlēja veiksmi.

Leonīda Jurāna un Andra Uzula vadībā vieni copmaņi ieņēma izlozētās vietas, citi vēlreiz pārbaudīja aprīkojumu, ņēma laukā no bagāžniekiem ēsmu un spaiņus ar putru. Kāds uzpīpēja, daži grieza kārklu stakles lielām zivīm. Pieredzējuši makšķernieki izstāstīja, ka te mīt pat sapali un sami. Tomēr, lai par to pārliecinātos, nāksies šurp atbraukt vēlreiz.

Rīts bija lielisks bez vēja. Lēni ausa saule un izgaismoja ezera apkārtni. Vai ir vērts teikt, ka loze ir loze. Vieniem pienācās krasts ar labu pieeju ūdenim ar ūdensrožu audzēm, citiem - vai nu ar niedrēm, lielākām par cilvēku, vai arī ar vējgāzēm, dūņainu dibenu, kas stipri apgrūtināja piekļūšanu.

Pie ezera bija dzirdamas niedru šalkas, putnu dziesmas, dzeguzes balss. Bet tam visam pāri skanēja makšķerkātu un lidojošu pludiņu svilpieni, krītošas ēsmas plīkšķi. Laiku pa laikam makšķernieki pajokoja, izstāstīja kādu anekdoti, kaimiņi gardi nosmējas. Tad uzpūta stiprs vējš, kas traucēja mest precīzi un virzīja pludiņus tuvāk krastam. Viktoram Kazakevičam vairākkārt nācās peldēt pakaļ makšķerēšanas piederumiem, kas bija kaut kur aizķērušies. Varbūt tieši tāpēc ar lielu lomu todien neviens nevarēja palielīties. Taču, kā saka copmaņi, katram bija ar ko atkauties no kaķa. Pēc sacensību beigām krastā gaidīja ugunskurs ar zivju zupu, par to liels paldies saimniecītēm Irinai Mickevičai un Annai Glotovai. Katrs loms tika cītīgi nosvērts un iedokumentēts. Par godalgoto vietu ieguvējiem kļuva Donāts Nežberts (1. vieta), es, Ēriks Zaikovskis, ieguvu 2. vietu, Vilhelms Streļčs kļuva par 3. balvas ieguvēju. Vilhelms ir pieredzējis copmanis, viņš saņēma balvu par vislielāko zivi. Pēc diezgan vienkāršām manipulācijām, skanot draudzīgiem smiekliem un nevainīgiem jokiem, tika noteikts mierinājuma balvas īpašnieks Vitālijs. Visiem uzvarētājiem priekšsēdētājs pasniedza pa oriģinālai medaļai un pa dāvanu kartei no pilsētas makšķernieku veikaliem.

Pateicības vārdi tika adresēti un neliela dāvana pasniegta V. Ogorelovam par iespēju organizēt sacensības tieši pie šī ezera.

Šī diena visiem vasaras sacensību dalībniekiem paliks ilgi atmiņā. Tagad mēs esam pārliecināti: Kaplavā iedibināta jauna tradīcija. Arī jums to novēlam! Nelielu fotogrāfiju izlasi var apskatīt internetā ttp://www.pixtar.lv.

Ēriks ZAIKOVSKIS, Kaplavas pagasta padomes deputāts