Melodijas, kas zināmas no šūpuļa

Dzīve nestāv uz vietas, pat LR neatkarības atjaunošanas smagie gadi deva jaunu impulsu pašdarbības tālākai attīstībai.

Zināmu iemeslu dēļ ilgu laiku palika vakants Valsts kultūras inspektora Krāslavas rajonā amats. Vispārējās reformas skārušas nosaukumu un pašu “portfeli”, tagad šis amats saucas tā: LR Kultūras ministrijas rajona kultūras eksperts. Beidzies konkurss uz vakanto vietu, tajā piedalījās četri kandidāti. Ministrijas komisijas, kuras sastāvā bija trīs mūsu rajona pārstāvji, lēmums bija paredzams: apsveikumus saņēma Jāzeps Dobkevičs, kurš ne visai iederas avīzes rubrikā “Jaunas personas”. Kurš gan nepazīst Jāzepu?! Viņš jau sen ir atpazīstams ne tikai reģionā, bet arī valstī. Viņa vārds plaši pazīstams arī tajās zemēs, kuras ar Krāslavu saista kultūras saites - Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā, Krievijā, Ukrainā...

Iepriekš minētais fakts liek ieskatīties Jāzepa vizītkartē. Viņš dzimis Andrupenē, bet tieši trīs gadu desmiti, kas pagājuši mūsu pilsētā, ar pilnām tiesībām ļauj viņam saukties par krāslavieti. Viņa sakoptā māja izdaiļo Lakstīgalu ielu, tajā vienmēr skan mūzika. Meita Kristīne ir pabeigusi LU Filozofijas fakultāti, tagad viņa pavada VIP personas, kas vienlaikus ir godājams un atbildīgs darbs. Dēls Jānis pabeidzis RTU pirmo kursu, dzīvesbiedre Ērika - Varavīksnes vidusskolas direktora vietniece mācību darbā. Kā saka, inteliģentas ģimenes uzskatāms piemērs. Kas attiecas uz pašu Jāzepu, tad viņam ir divu augstskolu diplomi. Maskavas Kultūras un mākslas universitātē 1981. gadā viņš ir ieguvis režisora un kultūras darba organizatora profesiju, bet pēc diviem gadu desmitiem papildinājis zināšanas Daugavpils universitātes Psiholoģijas un pedagoģijas fakultātē. To viņš pabeidza 2003. gadā. Ar Jāzepu esam pazīstami jau ceturtdaļgadsimtu, tāpēc sen esam uz tu.

- Laikraksta “Ezerzeme” kolektīvs pievienojas daudzajiem apsveikumiem un no visas sirds novēl ne tikai saglabāt, bet arī vairot tās lieliskās kultūras tradīcijas, ar kurām mūsu rajons pazīstams visā Latvijā! Kā jūties jaunajā amatā?

- Pagaidām vēl vecajā - KN direktora amatā. Pilnvaras, domāju, saņemšu vēlāk objektīvu iemeslu dēļ: pirmkārt, šobrīd visus kultūras spēkus jākoncentrē uz XXIV Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku gatavošanu un norisi, kur piedalīsies daudz rajona kolektīvu. Otrkārt, konkursa kārtībā jāatrod jaunais kultūras nama direktors, kuram es varēšu nodot lielu un darbīgu saimniecību. Godīgi sakot, jauno darbu gaidu ar satraukumu, jo nepārspīlējot var teikt, ka pirms laika mūžībā aizgājusī Rita Barča “sadega darbā”. Viņa mūsu rajona vēsturē vienmēr būs kā vislielākās atbildības un dedzīgas kultūras druvas kopējas piemērs. Gribētos saglabāt radošo meklējumu garu. Pašdarbības mākslas daudzveidīgā pasaule necieš stagnāciju, šablonus, bet pasākumi ķek-sīša dēļ jau iepriekš ir lemti neveiksmei. Oriģinālas idejas, eksperimenti - tādu es redzu tuvāko nākotni. Pārmaiņas vienmēr ir cilvēkam noderīgas, pat ja tev ir pāri piecdesmit gadiem. Jauni uzdevumi liek meklēt jaunus spēkus, bet ieceru man vienmēr ir vairāk nekā iespēju. Viss sākas ar sapni... Biju un esmu romantiķis - dzīvē, uz skatuves, bet tagad arī kabinetā, kur sākšu iedzīvoties ar 1. augustu.

- Valstī valda sociāli-ekonomiskā krīze, Latgali atstāj iedzīvotāji spēku un gadu plaukumā. Kā apturēt šos negatīvos procesus, un ko šajā situācijā var piedāvāt rajona kultūras iestādes?

- Sāksim ar to, ka mūsdienu jaunatne jau sen ir integrējusies visas Eiropas kultūrā - dzīvā saikne, jo visas robežas ir vaļā, kā arī ar televīzijas un interneta starpniecību. Tas nozīmē, ka jaunatnes prasības ir daudz lielākas nekā reālās kultūras iespējas uz vietas. Vecāku un bērnu problēma ir aktuāla gadsimtu gaitā, bet šobrīd it īpaši. Tāpēc kultūras darba organizatoriem ir sevišķa atbildība. Tikai jaunas darba formas var dot vēlamo rezultātu, par to mēs pārliecinājāmies jubilejas konkursā “Krāslavas slava”, kurā lieliski iederējās gan tradicionālie mākslinieciskās pašdarbības žanri, gan visjaunākie jaunatnes izaicinājumi. Aizrautīgu skatītāju pilna zāle - galvenais, uz ko būtu jātiecas kultūras pasākumu organizētājiem. Šajā ziņā šogad bija daudz veiksmju. Vispatīkamāko iespaidu radīja Krās-lavas jubilejas nedēļa. Turklāt tas nav tikai mans personīgais viedoklis, pateicības vārdi lielisko svētku organizētājiem skan joprojām. Kaut arī vasaras estrāde arvien ir nepabeigta, skatītāji jau sāk pierast pie šīs masu atpūtas vietas. Tur veiksmīgi pagāja skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, sudraba karotīšu diena, ansambļa “Eolika” profesionālo mākslinieku lielais koncerts. Gribas ticēt, ka mēs uz visiem laikiem esam atvadījušies no pustukšas skatītāju zāles problēmas. Cil-vēkiem inflācijas apstākļos saglabājas garīguma alkas. Ja vienmēr veicas ar laika apstākļiem, tad uzskatu, ka palīdz arī debesu spēki. Mani visvairāk iepriecina tas, ka pēdējos pasākumos piedalījās dažādu vecumu cilvēki. Pat pensionāri sāk interesēties par repu un ielu dejām - modernajiem žanriem, kuri īpaši iemīļoti jaunatnes vidū. Savukārt impulsīvie jaunieši sirsnīgi uztver dejas skatuves veterānu izpildījumā. Pašdarbības mākslas valoda ir saprotama visiem, tikai ar vienu noteikumu: katram priekš- nesumam jābūt perfekti izpildītam.

- Iedomājies sevi eksperta lomā un nosauc neatliekamos uzdevumus.

- Galvenais, turpināt iesākto kultūras nama rekonstrukciju, lai tas patiešām atbilstu kultūras centra nosaukumam. Jau notikusi vēstures un mākslas muzeja, mūzikas un mākslas skolas, centrālās bibliotēkas akreditācija, tālāk seko pašvaldību tautas un kultūras nami. Gribas ticēt, ka padomes un domes izturēs šo atbildīgo eksāmenu. Izmantojot gadījumu, gribu pateikt paldies Dagdas, Kombuļu, Andrupenes, Indras, Izvaltas, Skaistas, Robežnieku pašvaldību vadītājiem par uzmanību kultūras dzīvei. Atjaunotnes process ir nemitīga kultūras iestāžu darba uzlabošana, tā savā būtībā arī ir pašvaldības vizītkarte. Tikai šogad vien tautas tērpu iegādei sarūpēti 10000 latu, par ko pirmām kārtām liels paldies rajona padomei. Kultūras darba frontes kadri ir pieredzes bagāti, draudzīgi un mērķtiecīgi. Katrs lielais sasniegums uz skatuves parasti ir cītīgā kolektīvā darba auglis. Mēs esam iemācījušies strādāt kopā. Gribu nosaukt to cilvēku vārdus, ar kuriem ikdienā nākas risināt lielas un mazas problēmas. Tie ir: Edmunds Gekišs, Olga Grecka, Rita Andrejeva, Valda Timule, Aloīda Andžāne, Valdemārs Gekišs, Valentīna Magidas, Valdis Pauliņš, Aleksandrs Lukša, Dainis Platacis, Jāzeps Ornicāns, Lidija Čubreviča, Aivars Platacis, Anžela Kuz-minska, Anastasija Platace, Erna Šļahota, Olga Malina... Enerģisku, radošu cilvēku sarakstu var turpināt bez gala.

- Tu, Jāzep, mani pazīsti: bez darvas karotītes mūsu gaišā saruna neiztiks. Kas bijis, tas bijis, kultūras nams, kura direktors tu esi kādus gadus desmit, tik ļoti bija nogaidījies renovāciju. Ko teiksi šajā sakarā?

- Pārmetumu pieņemu, bet ir ar ko aizstāvēties. Šajā gadā izdevās daudz ko izdarīt: visā otrajā stāvā nomainīti vecie logu rāmji pret plastikāta. Telpu plānojuma maiņa ļāva izveidot jaunu izstāžu zāli. Skatuve rekonstruēta, grimētavas ieguvušas mūsdienīgu izskatu, tagad uz Krāslavu nav kauns aicināt pat galvaspilsētas māksliniekus. Atjaunotas ap-gaismes sistēmas, ugunsdrošības signalizācija, iekšējais ūdensvads, parakstīts līgums par ugunsdzēsības līdzekļu sakārtošanu. Tagad gaida pats galvenais - skatītāju zāles, foajē, sanitāro mezglu remonts... Jaunajā amatā visiem spēkiem palī-dzēšu veikt šos neatliekamos renovācijas darbus. Esmu mazliet parādā, tāpēc mierīgi dzīvot nemaz nesapņoju.

- Par ko sapņo?

- Lai “no apakšas” pienāk visneiedomājamākie novatoriskie kultūras pasākumu piedāvājumi un idejas, bet “augšām” pietiek atbildības un līdzekļu to realizācijai. Ja tā būs, tad ar laiku mums izdosies samazināt nevēlamo migrācijas līmeni Latgalē. Nekur nav tik viegli elpot kā mājās. Tur, kur skan dziesmas, kas zināmas no šūpuļa.

Aleksejs GONČAROVS