Es, pasta darbiniece, esmu sašutusi par Jūsu rakstu 2008. gada 17. jūnijā “Kas atdos prieku?” Avīzes lappusēs Jūs vienmēr uzstājaties kā cīnītājs par taisnību, aicināt būt žēlsirdīgiem, uztraucaties par tikumību. Izlasījusi Jūsu rakstu, neesmu par to pārliecināta. Viegli būt žēlsirdīgam, apvainojot vienkāršu pastnieci.
Jūs esat korespondents, Jūsu darba instruments ir vārds. Jūs rakstāt, ka pastniece Tatjanai Bogdanovai teica, ka par latu mēnesī viņa nesīs avīzi uz mājām. Jūsu avīzes lasītājiem rodas viennozīmīgs priekšstats: pastniece izspiež naudu no nabaga pensionāres. Lai gan Jums bija informācija, ka tāds pasta pakalpojums pastāvēja, bet tika likvidēts. To paskaidroja arī Tatjanai Bogdanovai. Lasot Jūsu rakstu, pasta darbinieki sapratīs, par ko ir runa. Bet pārējie lasītāji?
Savā rakstā Jūs sniedzat nepārbaudītu informāciju. Šajā iecirknī es janvārī vēl nestrādāju. Jūs kļūdījāties? Vai nepārbaudāt faktus?
Gončarova kungs, vārds ārstē, bet vārds arī kropļo. Jūs aizmirsāt (vai aizmirsāt?) savā rakstā paziņot, ka reformas rezultātā visu ne tik mazo pagastu apkalpo viena pastniece, kura fiziski nevar paspēt katram rokās iesniegt viņu korespondenci. Bet pensiju izmaksas laikā pastniecei pat divreiz dienā jābrauc uz Dagdu pēc naudas. Pastniecei nav morālu tiesību vienam avīzes pievest tieši pie durvīm, bet pārējiem ielikt pastkastēs.
Jūs rakstāt, ka Jums nebija laika aizvest avīzes pensionārei, Jūs kavējāt. Vai pastniecei laiks ir? Jūs apvainoja cilvēku vienaldzība, vai Jūs šajā gadījumā nebijāt vienaldzīgs? Kas Jums traucēja izrādīt žēlsirdību? Tikai kilometrs jābrauc... Skaisti runāt un rakstīt mēs visi protam. Vai Jūs satikāties ar mani? Kā gan Jūs spējāt novērtēt manu darbu un garīgumu? Un kā novērtējāt cilvēku, kas ir Tatjanai Bogdanovai blakus, morālās un tikumīgās īpašības?
Gončarova kungs, no šīs situācijas ir izeja: tā ir atbildība. Korespondentam jāatbild par saviem rakstiem. Vai jums nešķiet, ka Jums vajadzētu man atvainoties, tāpēc ka tīšām vai netīšām esat mani apvainojis izspiešanā un vienaldzībā? Atvainoties publiski, avīzē.
Pastniecei ir jāatbild par korespondences piegādi līdz pastkastei. Bērniem ir jārūpējas par saviem vecākiem, kuri jau ir gados, kaut vai uzlikt pastkasti. Protams, žēl veca cilvēka, kuram tik vien prieka, kā avīze. Taču rodas jautājums, vai pastnieks pie tā vainīgs?
Pastnieka darbs nav nekāds vieglais. Jūs atbraucāt saulainā vasaras dienā. Ko Jums nozīmē viens kilometrs? Bet pabraukājiet pa lauku ceļiem rudens šķīdonī vai ziemā pēc puteņa! Turklāt pastnieki ir sievietes. Esiet mums žēlsirdīgs! Mēs taču arī esam “vienkārši” cilvēki. Pasta centralizāciju ne jau mēs izdomājām. Taču kā visos laikos vainīgs malējais.
Gribētos redzēt šo vēstuli avīzē neizmainītu ar nelabotu stilu. Jā, tajā daudz emociju, taču, kad aizvaino tavu cieņu un godu, grūti palikt vienaldzīgai. Beigās atļaujiet Jums atgādināt Bībeles līdzību par muitnieku un farizeju. Izlasiet kādā brīvā brīdī.
Ar cieņu Galina ĻOĻĀNE
P. S.
Pazemoto un apvainoto kļuva vairāk. Šajā gadījumā pazemojāt Jūs, nevis valdošā vara. Vēstulei pievienoju “Abonements. Pasts pie durvīm”.
.jpg)
.jpg)
