Redzēt tālāk par šodienu

Strādāt uz traktora kolhozā sācis kopš 15 gadiem, līdz sabruka padomju laika kopsaimniecību sistēma. Zemnieks uzsver, ka viņu skolojusi pati dzīve. Tobrīd Mihails savu dzīvi redzēja tikai saistībā ar laukiem, uz pilsētu viņu nevilka. Līdz ar to puisim bija viegla izvēle, proti, uzsākt patstāvīgu saimniekošanu. Neliela lauksaimnieciskā pieredze viņam jau bija. Vienīgā problēma saistījās ar nepilsoņa statusu: viņš nevarēja iegūt zemi īpašumā, toties lietošanā to neviens neliedza. Šodien Mihails saka: “Sākums patiesībā bija vieglāks nekā tagad. Pat pērn bija vieglāk, jo iepirkos par vecām cenām, bet graudus pieņēma par jaunām. Turklāt raža bija pietiekami laba.”

Patstāvīgas saimniekošanas pirmsākumos 1994. gadā Mihails iztika ar 25 hektāriem zemes, uz kuras audzēja graudaugus un turēja sešas govis. Šobrīd viens no Indras pagasta jaunākajiem zemniekiem rīkojas ar 300 hektāriem zemes: 60 ha atstāti papuvē, lielākā daļa - aptuveni 180 ha - sadalīta starp tradicionālajām graudaugu kultūrām (kvieši, rudzi, auzas), 50 ha aug rapsis un 8 ha - lini, šķiet, pēdējo gadu, jo, kā saimnieks pats izteicās, jau šodien šī kultūra praktiski neesot izdevīga. Runā, ka drīzā nākotnē subsīdijas par liniem vairs vispār nemaksās, līdz ar to audzēt linus kļūs pavisam nerentabli. Iespējams, ka līdz ar liniem Mihails pārtrauks arī rapša audzēšanu, paliekot tikai pie tradicionālās graudkopības, ja būs cerība, ka labības iepirkuma cena turēsies pietiekami augstā līmenī. Govju saimniecībā vairs nav. Piena devējas ir jaunā zemnieka nepiepildītais sapnis.

“Man bija sapnis turēt govis, tas darbs ļoti patika,” neslēpj Mihails. “Lopus turēt ir pat vienkāršāk un vieglāk, jo regulāri izslaukumi garantē regulārus ienākumus. Graudkopībā ir sarežģītāk - ienākumus par ievākto ražu jāizstiepj uz ilgu laika posmu. Tiesa, šogad piensaimniekiem ir gadījusies viena liela problēma - prātus musina pārstrādātāji un tirgotāji. Tomēr piena ražošana savā ziņā ir vienkāršāka par graudkopību. Savulaik pats iegādājos fermu, no kuras vien karkass palicis. Toreiz lūdzu pārdot ar visām 50 govīm, bet atteica, pamatojot, ka pieņemts lēmums pārdot ne vairāk par divām govīm vienās rokās. Ļaudis govis izkāva, vairs nav nekā. Šodien pa visām pagasta mājsaimniecībām labi ja viena neliela govju ferma sanāks. Katrā Eiropas valstī ir gan govju, gan cūku fermas, kas ražo gan preču produkciju, gan arī mēslojumu laukiem. Pie mums pat kūtsmēslus nevar nopirkt, jāiegādājas minerālmēslojums.”

Mihails solidārs ar citiem zemniekiem, uzsverot, ka valdība nevēlas risināt problēmas un atklāti uzgriezusi muguru lauksaimniekiem, sak, tieciet galā, kā gribat. Tagad platībmaksājumi Latvijā ir zemākie Eiropā un līdz 2013. gadam tādi paliks. Tad cīnieties, valstsvīri, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas ātrāk! Jums maksā algu par lauksaimnieku interešu aizstāvību, nevis par skaistām, bet tukšām runām. Mihails izbrīnīts arī par inflācijas apmēriem Latvijā, kas jau ir 18% līmenī. Tostarp Vācijā 2-3%. Kālab tādi brīnumi, pamatot neviens nevar.

Jaunais zemnieks gan nav no tiem, kuri sūkstās. Viņa dzimtā visi bijuši strādīgi lauksaimnieki, arī pats Mihails ne mirkli nenožēlo, ka palika dzīvot laukos un uzsver: “Lai mani spiež kā grib, no zemes projām nebraukšu.” Bet viņam kremt gadiem nesakārtotā Latvijas lauksaimniecības nozare. Pozitīvi piemēri nav tālu jāmeklē: jau šķērsojot Lietuvas robežu, ir manāma atšķirība par sliktu Latvijai, bet dziļāk kaimiņvalsts iekšienē šis kontrasts vispār kļūst graujošs. Fermas, lielas saimniecības, ganās ļoti daudz govju, apsēti, skaisti lauki. Pie mums jau arī it kā kāds kaut ko dara, bet nejūt kompleksu lauksaimniecības atbalsta politiku. Tur valsts ekonomika plaukst, bet šeit grasās piena lopkopību likvidēt. Zemnieku nomoka arī mūžīgā neziņa, kas pastiprina nedrošības sajūtu par ģimeni, bērniem, nākotni. Nez kāpēc eiropeiskajā Latvijā nav stabilitātes. Esam Eiropā, bet līdz Eiropai kā rāpus līdz Maskavai. Eiropā cilvēks apstrādā zemi un zina, kas viņu sagaida pēc 10, 15, 20 un vairāk gadiem, zina, ka bērniem būs nodrošināta nākotne. Latvijā valda neziņa, vecajā Eiropā - stabilitāte. Latvijā paspēji ielekt ejošā vilcienā - labi, nogulēji - pats vainīgs.

“Šāda nestabilitāte ļoti traucē,” turpina Mihails. “Malkojot rīta kafiju, avīzē izlasīju rakstiņu, kurā Mārtiņš Roze izteicies par streikiem, sak, zemnieki var nestreikot, pienu un mēslus uz Doma laukumu nevest, ar to vienalga neko nepanāks. Ja tāda ir Latvijas zemkopības ministra pārliecība, tad kāda ir mūsu zemnieku nākotne? Latvijā vispār var pastāvēt tikai lauksaimnieciskā ražošana, kas jānotur abām rokām, jo nekā cita te vairs nav. Bet pat to iznīcina.

Uztrauc neziņa. Nopirku sējmašīnu, ņēmu kredītu. Ziniet, cik problēmu, lai to saņemtu? Tas nav tā, kā stāsta pa televizoru. Stundas laikā jums iedos naudu sadzīves tehnikai, bet lauksaimniecībā nepieciešamās tehnikas iegādei vajadzēs normālu ķīlu, labu apgrozījumu, kaudzi dokumentu. Ja nav apgrozījuma, ar tevi bankā neviens nerunās. Nopietna nauda - nopietna saruna. Projekti? Projektam arī ir jāpievieno bankas izziņa, ka tā piešķirs kredītu. Kas zemniekam-iesācējam iedos kredītu, ja viņam apgrozījums ir daži tūkstoši gadā. Un ko darīt, ja raža pēkšņi neizaug? Apdrošināšana? Sējumus neapdrošinu, intuitīvi jūtu, ka nav vērts pat jautāt. Māc šaubas, vai kāds apdrošinātājs gribēs par saprātīgām prēmijām uzņemties šādus riskus. Ja arī apdrošinās, būs kā ar automašīnām - kad jāizmaksā, atrod visādas atrunas.”

Mihailam jau rit ceturtais gadu desmits. Viņš apprecējās 2000. gadā, sievu sauc Jeļena. Ģimenē aug divi bērni: Andžejs septembrī ies jau 2. klasē, bet Vladislavs ir pirmsskolas vecumā. Pagaidām bērniem ir iespēja mācīties Indrā, bet ģimenei ir bail domāt par perspektīvu. Jaunatne aizbraukusi, bērnu dzimst maz. Skolas gados Mihaila klasē mācījās 32 audzēkņi un nemaz tik liela tā klase viņam nešķita.

Petkeviču ģimenes dzīvojamā māja ir paveca, būvēta vēl pirms kara. Viņi to nopirka kā pagaidu dzīvesvietu cerībā kādreiz uzbūvēt sev jaunu māju, taču ieceres realizācijai nemitīgi trūkst līdzekļu. Nopelnītā nauda pirmām kārtām tiek ieguldīta dzelžos, proti, tehnikā, kas tiek turēta pie tēva mājas, jo pie savas vienkārši nav vietas. Sarunbiedrs gan pauž apņēmību šogad būvdarbus uzsākt. Tiesa, jaunu tehniku arī vajadzētu. Tās iegādi varētu atvieglot līdzdalība jaunos projektos. Mihailam un Jeļenai pagaidām ir tikai kursos iegūtā zemākā lauksaimnieciskā izglītība. Šī iemesla dēļ pat viens projekts neizgāja - pietrūka punktu. Tālab tagad Jeļena mācās Višķos, lai vismaz vienam ģimenē būtu izglītības dokuments, kas galvenokārt nepieciešams, startējot projektos jaunajiem zemniekiem - vajag vismaz tehnikuma izglītību.

Jaunākais pirkums saimniecībā ir mūsdienīgā “Rapid 300C” sējmašīna, ar kuru var paveikt brīnumu lietas. Mihails apgalvo, šī ir vispār labākā, kādu var iegādāties: ieber graudus un minerālmēslojumu un brauc sēt uz jebkādu lauku. Nav svarīgi, arts vai nearts. Protams, labāk, ja lauks jau agrāk bijis planēts un ir vismaz diskots - tad sējmašīna ļoti labi iet. Akmeņu tā nebaidās, bet zemnieks lieki neriskē un tos regulāri nolasa. Cilvēks uz šīs sējmašīnas, kā tas bija uz padomju valstī ražotajām, vispār nav vajadzīgs: tā tāpat izsēj ļoti precīzi un kvalitatīvi. Izsējas normu var ieregulēt atsevišķi graudiem un minerālmēslojumam, tāpat izsējas dziļumu. Sējmašīna sataisīta ļoti akurāti un būtībā tā ir tik vienkārša, ka nevari nobrīnīties, kālab par to prasa tādu milzu naudu? Varbūt tālab, ka krāsa kvalitatīva un neatlec no metāla, kā no padomju ražojumiem? Sējmašīna aptuveni divas reizes dārgāka par MTZ traktoru. Sējmašīnas iegādei zemnieks uzrakstīja projektu, līdz ar to 45% summas viņam atdeva no Eiropas Savienības fondiem. Starp citu, sola, ka nākotnē šis atbalsts būs zemāks - tikai 30%. Pat atskaitot 45% no cenas, paša ieguldījumi vienalga izrādījās lielāki, nekā būtu pircis šo sējmašīnu pirms pieciem gadiem bez jebkādiem projektiem. Lūk, kā uzskrēja cenas tehnikai!

Mihaila rīcībā ir arī padomju laika tehnika. Par kombainu “DON”, kuru savulaik nopirka no kaimiņa, viņš nesūdzas: lai arī kombains ir 1991. gada izlaiduma, turklāt trīs gadus vācis ražu kolhoza tīrumos, tas kalpo labi. Ja laukā ir ko pļaut un kult, tad šī tehnika sevi pilnībā attaisno. T-150K noder smagiem zemes darbiem, bet šogad ar to strādāja ļoti maz. Jebkura tehnika ir ēdelīga, ja to pienācīgi nenoslogo. Lej un lej degvielu, kurai cenas aug griezdamās.

Lietotu “MTZ-82” pirka Baltkrievijā, tas noder vieglākiem darbiem. Modernajai sējmašīnai jaunais traktors ”Belarus 1221.3”, kura sešcilindru dzinējs attīsta 130 zirgspēku jaudu, tomēr ir pavājš. Šogad ar jauno sējmašīnu apsēti kādi 60 hektāri. Nebēra to pilnu, lai nepārslogotu “Belarus 1221.3” dzinēju. Vajag attīstīt 15 km/h, bet sanāca sēt ar 11 km/h. Šodien Mihails nedaudz nožēlo, ka pircis baltkrievu traktoru, jo nesaņēma cerēto 30% līdzekļu atmaksu. Pro-jekts neizgāja, pietrūka dažas balles. Būtu zinājis, būtu pircis lietotu traktoru. Jau domā par lietota John Deere traktora iegādi, pat brauca skatīties variantus. Ja raža izaugs un varēs nopelnīt, tad noteikti pirks. Lai gan Mihails audzē pārtikas graudus, un maizi vēl Latvijai vajag, bet kurš gan zina mūsu politiķu ātrās idejas. Arī maizi var ievest, līdzīgi kā tagad ieved cukuru.

Saimniecībā vajag arī jaunu smidzinātāju, vecais, padomju laika, pagalam sagrabējis un rodas biežas tehniskas ķibeles. Vispār graudiem vajag daudz tehnikas, varbūt pat vairāk nekā kādā citā nozarē. Mihailam ir pat vecās padomju laika kaltes. Var jau iztikt un uz elevatoru vest tieši no kombaina, bet tad pusi ražas uzdāvināsi pārstrādātājiem par pliku paldies, pat ja tā būs tīra un sausa. Tā mūsu Latvijā ir iegājies, ka zemniekam plēš deviņas ādas, kurš vien var, kur vien var un kā vien var.

Visi esam cilvēki. Reiz arī Mihailam pietrūcis izlēmības. Pirms trim gadiem viņš vēlējās pirkt firmas “Valmet” traktoru. Bez problēmām varēja saņemt kredītu un vēl atgūt 60% summas atpakaļ. Viņam pat piedāvāja aizbraukt ekskursijā uz traktoru rūpnīcu Somijā. Šodien viņš saprot, kādu izdevību palaidis garām.

“Lai efektīvi strādātu, vajag ne tikai visu tehnisko kompleksu, vajag, lai tehnika būtu laba,” uzsver Mihails. “300 ha būtībā nav nekas, sevišķi šādai sējmašīnai. Manai ģimenei ir gan svētdienas, gan sestdienas. Pat ar baltkrievu traktoru varu nesteidzoties iesēt 20 ha dienā, tikai žēl pārslogot. Vispār vajag, lai būtu laba tehnika, tad var strādāt. Atbilstoša tehnika ļauj arī ieekonomēt degvielu. Izdevumi visu laiku jārēķina. Nesen interesējos, cik maksā minerālmēslojums? Lētākais - 370 latu pat tonnu, dārgākais - 520 latu pat tonnu. Tonnas pietiek četriem hekt?riem. S?ksies ziem?ju s?ja, prognoz?ju, l?t?k k? 450 latu par tonnu nopirkt nevar?s. Savuk?rt graudu iepirkuma cenu ruden? sola pat zem?ku nek? p?rn. Labi, ka varu da?u graudu uzglab?t un nodot v?l?k, kad cenas aug. Bet da?u gribi negribi b?s j?atdod par zem?ku cenu, jo naudu vajag šodien, nevis r?t. Regul?ri atjaunoju s?klas. Šie ieguld?jumi viennoz?m?gi atmaks?jas, jo tikai t? var ieg?t augst?ku ražu. P?rn rudzi deva vid?ji 35 cnt/ha, ja šogad kvieši nesaguls, r??inu, ka b?s 50 cnt/ha. Ar? kvalit?te ?oti laba. Padomju laik? š?irnes bija sliktas, ieg?t t?du labu ražu faktiski nebija iesp?jams.”

Ilgākā sarunā Mihails pierāda, ka viņam ir ļoti labas zināšanas, lai gan puisim savulaik nav izdevies pabeigt pat vidusskolu.

“Pastrādāsi diendienā tīrumā, arī tu zināsi,” viņš atjoko, kad redz manu izbrīnu. “Dažas grāmatas esmu izlasījis, jo pamatzināšanas par to, kā aug augs, kāpēc aug labi vai slikti, ar ko slimo, tomēr ir nepieciešamas. Bet pamatā man visu deva praktiskā pieredze. Domāju, dzīves skola nav pats sliktākais variants.”

Mihails arī nepiekrīt, ka laukos vieta tikai lielsaimniekiem. Viņaprāt, arī 20-25 hektāru īpašnieki var strādāt rentabli, jo viņiem nevajag jaudīgu tehniku. Pietiek ar lētu baltkrievu traktoru, padomju laika sējmašīnu, kombainu. Ja prātīgi saimnieko, galarezultāts varbūt pat būs līdzvērtīgs ar Mihaila saimniecību. Galvenais, vai zemnieks māk rēķināt un skatīties nedaudz tālāk par šodienu.

Juris ROGA