Zemnieku cerību rīts

Regīna vairāk-kārt teica: “Tagad mēs esam četri, tā ka mantotajai viensētai ir nākotne! Priecājos par vedeklu: Jekaterina ir tipiska mūsdienu jaunatnes pārstāve, tajā pašā laikā ar mīlestību strādā visus lauku darbus. Viņas senči ir laucinieki: no Bērziņu pagasta līdz Dubuļiem nemaz nav tik tālu. Divas paaudzes ir dubults spēks! Mans dzīvesbiedrs ir ģimenes firmas vadītājs, es - galvenā mājsaimniece, Jekaterina vada naturālo saimniecību, Artūrs ir diplomēts biškopis. Šobrīd viņš atrodas tālajā dravā.”

Simpātiskie Pabini pieder pie tās cilvēku kategorijas, kas pieraduši dzīvē izsisties tikai un vienīgi saviem spēkiem. Jāsaka atklāti: valdība un Zemkopības ministrija tiktāl aizgājušas no lauksaimniecības problēmu risināšanas, ka Latgales laukos sākusies īsta cīņa par izdzīvošanu un eksperimenti.

Ilmārs sen pieradis paļauties tikai un vienīgi uz savu intuīciju, un (kaut tikai nenoskaust!) lielas kļūdas viņam nav gadījušās. Ja arī bija vajadzīgi lieli naudas līdzekļu ieguldījumi, kredītus tomēr nav ņēmis. Tikai nesen līzingā iegādājās džipu “Hyundai”, jo bieži nākas braukt pa purvaini, turklāt visā Latvijā. Pabins vecākais ir mehanizators, bet sirdī biškopis. Tāpēc viņi ar Regīnu reiz atstāja Dagdu, lai atjaunotu Ilmāra mantoto viensētu. Pēc gadiem trim mājas vairs nevarēja ne pazīt. Par galveno rotājumu kļuva vislielākie rajonā dīķi ar brīnišķīgu namiņu krastā, kurp ved jauks tiltiņš. Pamatīgie dambji un ūdens klaida mērogi liecina par saimniecisko nodomu vērienu.

Atbildot uz manu jautājumu par simts hektāru lielās saimniecības “Rīts” specializāciju, Ilmārs uzskatāmi parādīja šādu uzņēmējdarbības piramīdu. Šodien tā stingri balstās uz dravniecības. No simts stropiem vasaras pirmajā pusē dēls Artūrs jau ieguvis tonnu lieliska medus. Par to runājot, Ilmārs smagi nopūtās: “Nav taisnības. Trakās inflācijas apstākļos šī ārstnieciskā produkta iepirkuma cena paliek iepriekšējā līmenī. Turklāt mums ir bioloģiskā saimniecība. Kā lai neapvainojas - neviens neaizstāv zemnieku.”

Bija laiks, kad Pabini par medus naudu iegādājās gan zemi, gan zemes rakšanas tehniku, bet tagad... Ja agrāk lauku firma sniedza ekskavatora un buldozera pakalpojumus pārsvarā tuvākajā apkārtnē, tad tagad rodas pieprasījums Latvijas vidienē un rietumu rajonos, kur lauku ļaudis ir bagātāki. Piekrītiet, cienījamie lasītāji, ka uzņēmīgais Bērziņu saimnieks pelnījis īpašu uzslavu par to, ka nodrošina darbu un ļauj nopelnīt pat Krāslavas mehanizatoriem, bijušajiem melioratoriem.

Skaidra lieta - tā kā mājās ir tehnikas parks, Ilmārs ļāvās kārdinājumam izveidot dīķu saimniecību. Šo-brīd savām rokām radītais dīķu ūdens spogulis aizņem turpat piecus hektārus. Uzsācis trešo specializāciju, Pabins sāka studēt teoriju: iegādājās ne-pieciešamo zivsaimniecības literatūru, meklēja informāciju internetā. Tikai tad sāka tērēt lielus līdzekļus zivju mazuļu iegādei. Darbs veicās: pāris gadu laikā karpas izauga līdz diviem kilogramiem, paaugās līņi, uzkrāj svaru ezeru zeltainās un sudrabainās karūsas, kā arī karpu un karūsu hibrīdi. Dīķu lielā produktivitāte tiek panākta ar bagātīgu barošanu. Katru dienu mākslīgo ūdenskrātuvju iemītnieki saņem no 60 kilogramiem līdz centneram graudaugu delikateses. Saimniecībā sēj 28 hektārus ziemāju un vasarāju.

Eksperimenta kārtā iesācējs zivkopis dīķos ielaidis arī līdakas, lai karūsas pārāk nesavairotos. Kāds gan bija Ilmāra pārsteigums, kad reiz uz vizuļa uzķērās turpat astoņus kilogramus smaga plēsoņa!

Kur daudz zivju, tur arī nelūgti viesi. Ūdeles, ūdri, plēsīgie putni dīķu saimniekam rada jaunas problēmas, uz to Ilmārs reaģē diezgan mierīgi: “Nekas briesmīgs nav, jo esmu arī mednieks, tā ka problēmu atrisināšu. Uztrauc kas cits: laiks sākt domāt par zivju realizāciju, bet ar ko sākt, pagaidām nezinu. Zemnieku problēma, kas pastāv no laika gala: vieglāk iegūt produkciju nekā to izdevīgi pārdot.”

Dīķu izmēri pilnībā ļauj sapņot arī par maksas zveju, taču te jau rodas jautājums par viesu māju. Arī Ludzas eksperimentētājs Andrejs Oševerovs sāka ar to, ka Šķaunes ezeru padarīja interesantu makšķerniekiem pat no Rīgas un Ventspils, tikai pēc tam ķērās pie viesnīcu servisa izveides. Varbūt ir jēga sekot viņa piemēram?

Ilmāra Pabina zivju audzēšanas prakse ir vērā ņemama. Trešajā dīķī viņš sekmīgi audzē foreles, tā ka zivju audzētājiem, kurus ieinteresēs lašveidīgo audzēšana Latgalē, nebūs jāiz-gudro velosipēds. Pagaidām Ilmārs apgalvo, ka 25 kilogrami foreļu mazuļu bez zaudējumiem pieveica tālo ceļu no Cēsīm speciālos skābekļa maisos un jau kļuva par trešā dīķa pilntiesīgiem iemītniekiem: peld, našķojas ar kukaiņiem, ar karūsu mazuļiem un zivju kombinēto barību, kuru saņem noteiktā diennakts laikā.

Dīvaini: mūsu ezeru novadā visu līmeņu varas aizmirsušas pašu galveno - zivsaimniecības attīstību, ar to arī derēja sākt tūrisma biznesu. Mēs netērējam milzu līdzekļus dārgai reklāmai, tomēr neviens nepublicē tūrismā ieguldīto Eiropas līdzekļu un gūtās peļņas attiecību, kura šodien drīzāk ir virtuāla nekā materiāla. Šajā sakarā Ilmāra Pabina praksei zivju audzēšanas jomā vajadzētu izraisīt vispārējo interesi, bet Eiropas Savienības nauda paātrinātu veiksmīgo eksperimentu gaitu.

Apskatījis atjaunotās lauku mājas mūsdienīgo interjeru, jaunceltnes pagalmā un dīķus, atvadījos no viesmīlīgajiem Pabiniem līdz nākamai reizei: dīķu konkursa rezultāti tiks apkopoti rudenī. Gaidām jaunus dalībniekus, piesakieties pa tālruni 26065838.

Aleksejs GONČAROVS