Savs namiņš laukos

Izsludinot dīķu konkursu, mēs zinājām, ka ar katru gadu arvien palielinās mākslīgo ūdenskrātuvju skaits. Uzkrājuši rūgtu pieredzi naudas reformu laikā, cilvēki vairs nesteidzas krāt latus un eiro, bet iegulda tos savas saimniecības attīstībā. Tāpēc mūsu rajonā jau pamazām daudzviet maina kaitīgos šīfera jumtus pret jauniem - zaļiem vai sarkaniem. Tas priecē skatienu, gluži tāpat kā ūdeņu spoguļi pie vecām un mūsdienīgām ēkām. Šie ūdensbaseini harmonizē un papildina unikālo dabas skaistumu zilo ezeru novadā.

Izlasījuši par savu labo paziņu Valda un Lidijas Peipiņu dīķiem, Komļevi nenoturējās un pieteicās rajona konkursā. Tajā pašā dienā, pirmajā pēc Līgo svētkiem, arī notika mūsu tikšanās viensētā “Romuļi”, kas paslēpusies mežu ielokā. Iepazīties nebija vajadzības: pirms kādiem trim gadiem Irina un Jurijs saņēma redakcijas balvu - prestižās firmas “Philips” gludekli, kuru viņi laimēja ”Ezerzemes” abonementu loterijā. Tikai toreiz mēs tikāmies Krāslavā, Daugavas ielā, tagad - Komļevu vasaras rezidencē. Abi viņi strādā: Irina - Pārtikas un veterinārajā dienestā, bet Jurijs, kurš agrāk bija ceļamkrāna mašīnists, arī nesēž, rokas klēpī salicis. Viņa “zelta rokas” vienmēr ir pieprasītas, tagad bez viņa nevar iztikt PII “Pīlādzītis”.

Saruna sākās par ģimenes lietām. Tur Komļeviem ir pilnīga kārtība. Abas meitas - Kristīne un Olga - pabeigušas Daugavpils universitātes Juridisko fakultāti, tagad strādā Valsts ieņēmumu dienestā savā specialitātē kaimiņpilsētā. Paši Komļevi pat nepamanīja, kā kļuva par vectētiņu un vecmāmiņu, viņi ļoti priecājas, kad ciemos atbrauc mazbērni Valērija un Egīls. Mazmeita izrādīja interesi par viesi no redakcijas un labprāt pozēja pie vasarnīcas krēsla, ko sameistaroja vectētiņš.

Viensēta Kombuļu pagastā ir mantojums no Irinas vectēva. Komļevi te apmetās jau 90. gadu sākumā. Jurijs atjaunoja senlaiku mēbeles, tās tagad kalpo par galveno interjera rotu lauku mājās, kas celtas 1937. gadā. Visur vajadzēja saimnieka roku, un jaunie īpašnieki jebkuru darbu uzsaka ar mīlestību. Atjaunošana un sakoptība redzama it visur, bet jaunās nelielās celtnes izskatās vienkārši burvīgi. Sākumā Komļevi izraka aku, pēc tam pāri dīķu, tos nākotnē iecerēts paplašināt. Tie domāti vairāk peldēm un estētiskam baudījumam nekā zivju audzēšanai. Tomēr sudrabainās karūsas te iedzīvojās uzreiz un jau sāka pieņemties svarā, bet... Ūdens iemītniekiem par nelaimi te apmetās uz dzīvi Amerikas cauna un sāka izķert vislielākos eksemplārus, tā sagādājot galvassāpes saimniekiem. Tur-klāt parādījās vēl vieni nelūgti ienācēji - bebri. Mežu viņi pagaidām nesāka gāzt, bet baltās un sārtās ūdensrozes, kas bija dīķu lepnums, iznīcināja pirmām kārtām, tagad retina tuvējos krūmus.

Meistari mūsdienās ir zelta vērti. Slaveno laivu pēc Krāslavas vēstures un mākslas muzeja pasūtījuma izgatavoja divi cilvēki: Jevģēnijs Iļjiņecs un Jurijs Komļevs. Sajūsmināts par panākumiem, Jurijs nolēma savā viensētā izveidot muzeja eksponāta mazu kopiju. Domāts - darīts: tagad brīnišķīgais kuģītis ar Latvijas karogu spoguļojas dīķa ūdenī, bet krastā redzama pirtiņa. Tajā pērušies daudzi Komļevu draugi - Raciņi, Gavilovski, Čursini, Jurija kolēģi no bērnudārza. Lai izklaidētu ciemiņus, saimnieks izgudroja pat strūklaku, ku-ra strādā pēc pasūtījuma. Daudz interesantu lietu šajā viensētā: melns runcis noslēpies aiz akas, uz pirts ieejas durvīm apmeties mājas gariņš, bet pagalmā stāv sargs formas tērpā... Lapenē es ilgi pētīju lampas abažūru, kas meistarīgi uztaisīts no ratu riteņa. Vārdu sakot, viss, kam pieska-ras meistara roka, iegūst māksliniecisku pieskaņu. Saimnieks priecīgi paziņoja, ka viņa “fazendas” labiekārtošanas darbu idejas atbalsta znots, tā ka arī nākot-nē šīm lauku mājām pamestība nedraud.

Komļevi teica, ka labprāt apmeklē savu lauku filiāli, kur tik viegli elpot, bet laiks skrien nemanot. Pavisam drīz vajadzētu parādīties baravikām labības ziedēšanas laikā. Redakcijas viesus Irina cienāja ar neparasti sulīgiem saldajiem ķiršiem, nosaucot šo šķirni par “rozā sāniņu”. Patiešām dzeltenās ogas bija izraibinātas ar sārtiem plankumiem. Vienreiz tieši ar tādiem ķiršiem muitas punktā viņu pacienāja garām braucošie moldāvi. Irina pēc tam ilgi meklēja vajadzīgos stādus, galu galā tomēr atrada gan. Šobrīd gatavi saldie ķirši pirms Jāņiem ir vēl viens pārsteigums.

Pats par sevi saprotams, ka, stāstot par dīķiem, mēs iepazīstamies arī ar to saimniekiem. Atzīstos, darām to ar nodomu: tas, kurš izrotā savus īpašumus ar dārgiem “mini ezeriem”, diez vai pametīs laukus. Latgales lauki nedrīkst palikt tukši!

Aleksejs GONČAROVS