Dzīves grāmatas gudrības lappuse

Vai mēs protam priecāties par katru dienu, ko mums dāvājis Dievs, kaut arī mums ir grūtības un sarūgtinājumi? Vai mēs cenšamies ik dienas redzēt dievišķīgo dabas skaistumu? Vai mēs cenšamies paši radīt šādu skaistumu un harmoniju? Ja tā ir, tad mūsu dzīves grāmata būs gaiša un gudra. Pievienot vienu labumu citam tik cieši, lai starp tiem nebūtu ne vismazākās atstarpes, lūk, ko nozīmē baudīt dzīvi, rakstīja Marks Aurēlijs. Lai ieraudzītu kaut ko jaunu un būt pārsteigtam, bieži vien nemaz nav jādodas aiz trejdeviņām zemēm. Daudz interesantas informācijas mēs atradām rokasgrāmatā “Ceļojums pa Latviju”. Vai jūs zināt, dārgie lasītāji, kādas pilsētas ģerbonī attēlotas bites? Vai jums ir nācies atpūsties vislielākā Latvijas ezera krastā vai pastaigāties pa tūristu taku, kas ved caur meža purvu? Ja nē, tad, es domāju, jums būs interesanti doties nelielā neklātienes ceļojumā.

Jūnijā Piedrujas skolas audzēkņi, viņu vecāki un skolotāji devās ekskursijā pa Viduslatgali. Mēs apmeklējām Rēzekni, Viļānus, Varakļānus, Preiļus, Lubāna ezeru. Ar pagasta padomes atbalstu brauciens bija bezmaksas, bet biļetes muzejā izmaksāja lēti: 1 lats bērniem, 2 lati pieaugušajiem. Ekskursiju vadītāju pakalpojumus apmaksāja skola.

Rēzeknē mēs pakavējāmies pie skatu laukuma, kas iekārtots viduslaiku pils vietā, par kuru atgādināja drupas. Mūsu sirdis it kā pildījās ar sirmās senatnes elpu, bet iespaidu pastiprināja krāšņā pilsētas panorāma, kas pavērās no augšas. Netālu no laukuma atrodas Latgales zemes aizstāves Māras slavenais piemineklis ar dziļi simbolisku uzrakstu “Vienoti Latvijai”. Viesmīlīgā ekskursijas vadītāja Margarita gaidīja mūs Viļānos. Viņa arī vada vietējo novadpētniecības muzeju, kas aizņem tikai divas nelielas istabas kultūras namā. Tomēr mūs pārsteidza eksponātu bagātība. Ekspozīcija stāsta par pilsētas vēsturi, sākot no XV gadsimta līdz mūsu dienām. Uz pilsētas ģerboņa atainotas bites — iedzīvotāju, bet pie reizes arī šī novada biškopju čakluma simbols. Senlaiku baznīcā mēs tīksminājāmies par skaisto apgleznojumu. Izrādās, ka Jēzus Kristus un Visusvētās Dievmātes skulptūrām piemīt dziedniecisks spēks. Viena no Jēzus figūriņām atstāj uz cilvēkiem divējādu iespaidu: kādam šķiet, ka Dieva Dēls smaida, kādam — ka viņš skatās nopietni, pat dusmīgi. Bet mums Jēzus smaidīja, acīmredzot viņš priecājās, raugoties uz bērniem, tik dažādiem vecuma ziņā — no pirmklasniekiem līdz devītklasniekiem.

“Ja jūs nebūsiet kā bērni, tad neiekļūsiet Dieva valstībā,” Kristus teica saviem apustuļiem.

Šajā mājīgajā pilsētiņā mēs apskatījām, pēc gides stāstītā, vismazāko Eiropas televīziju, pabijām Lakstīgalu salā, ko ieskauj nelielā Maltas upīte. Tā ir pilsētnieku iemīļota atpūtas vieta, kur atrodas estrāde. Nākamā pietura — nelielā Varakļānu pilsētiņa. Te atrodas XVIII gadsimta pils — viens no izcilākajiem klasicisma pieminekļiem Latgalē. 1783. - 1789. gadā to uzcēla itāļu arhitekts Macoti pēc grāfa Borha pasūtījuma. Kara laikā te atradās kazarmas, vēlāk, pēc restaurācijas — skola. Desmit gadus pils stāvēja tukša, bet pašlaik te ir muzejs. Ekskursijas vadītāja izvadāja mūs pa zālēm, veco parku. Protams, salīdzinājumā ar Rundāles pili Viļānu pils izskatās pieticīgāka, tai nepieciešama tālāka restaurācija. Tomēr tā atstāja vēl vienu spilgtu iespaidu mūsu ceļojumā.

Laiks todien bija gluži kā pēc pasūtījuma — skaidras debesis, spoža saule... Gribējās ātrāk nokļūt Lubāna ezera krastā, kas ir vislielākais Latvijā (garums — 14 km un platums — 9 km). Tiesa, ūdenstilpes dziļums, kā izriet no ceļveža, vidēji nepārsniedz 1,6 metrus. Lūk, mūsu priekšā ezera, precīzāk “mazas jūras” grandioza panorāma. Bezgalīgais ūdens klājs, kas saplūst ar horizontu, ir lielisks skats. Te atrodas zivkopības komplekss, kas ir vislielākais Latvijā. Dīķi, kur audzē zivis, no ezera norobežoti ar dambjiem. Šajās vietās ligzdo daudz ūdensputnu. Mums ļoti iepatikās atpūta brīnišķīgā ezera krastā. Netālu no ūdenstilpes mežā atrodas unikāla Tīrulenišķu tūristu taka. Atrast to mums palīdzēja rādītājs uz meža ceļa. Pirmo reizi mēs pagājāmies pa taku, kas ved caur mežainu purvu. Līdz šim neredzēti augi ar baltiem un rozā ziediem, pundurbērziņi un priedītes, daudzveidīgas sūnas, neatkārtojams aromāts! Tādu ziedošu purvu nekad agrāk mēs nebijām redzējuši. Pati taka — tas ir šaurs, 800 m garš celiņš no koka dēļiem.

Preiļos mēs apmeklējām leļļu galeriju. Bija tāda sajūta, ka esam nokļuvuši burvīgā karaļvalstī. Miniatūras pasaku pilis zem klajas debess, brīnišķīgas lelles — tas viss ir labestīgas pasaku teicējas, talantīgas mākslinieces un pilsētnieces Mihailovas roku radīts. Jau astotajā stundā, pa ceļam uz mājām, mēs pieturējām Aglonā, lai paņemtu ūdeni no dziedniecības avota. Tikai viena diena, bet tik daudz iespaidu! “Paldies par atpūtu dvēselei!” sacīja viena no ekskursijas dalībniecēm. Respektīvi, šī mūsu dzīves grāmatas lappuse izdevās!

Par palīdzību ekskursijas organizēšanā mēs pateicamies Piedrujas pagasta padomei un tās priekšsēdētājam J. Purmalim, skolas direktoram E. Utinānam, firmai “Lapkovskis un dēls” un tās atsaucīgajam šoferim Slavam, autovadītājam A. Kurilovičam, skolotājām V. Utinānei, L. Šidlovskai, V. Ostrovskai, skolas darbiniecei un māmiņai T. Prašmutei.

Natālija ŠIROKAJA, Piedrujas pamatskolas direktora vietniece mācību darbā