Ar savu redzējumu

Meitene ir izbaudījusi lauku dzīves “jaukumus”, jo savulaik ģimene turēja lopus: divas govis, cūkas, vistas, bet tagad palicis tikai kaķis.

Vai jaunietes lielie plāni piepildīsies, rādīs laiks, bet šodien meitene skaidri zina, ka neies vecāku pēdās, kuri palikuši uzticīgi laukiem, lai gan atjaunotajā brīvvalstī notikušo pārmaiņu rezultātā, līdzīgi kā daudziem lauku ļaudīm, arī viņiem nācās mainīt laukos ierasto dzīves ritmu. Jeļenas mamma Viktorija ir veterinārārste, kādreiz strādāja profesijā, bet tagad ir apkopēja skolā. Savukārt tētis Leonīds ir bijušais elektriķis, tagad — bezdarbnieks. Jaunietes vienīgā mā-sa Diāna ir fizioterapeite Daugavpilī, turpina studijas maģistrantūrā. Diāna māsai nostiprinājusi pārliecību, ka augstākā izglītība ir noteikti jāiegūst, taču kādā jomā — to jauniete vēl nespēj pateikt.

Uz sarunu ar žurnālistu Jeļena atnāca kopā ar Diānas mazo meitiņu Milanu. Abu mīlīgā idille vedināja uzdot jaunietei jautājumu: “Ja tevi tik ļoti mīl bērni, varbūt nākotnē varētu kļūt par audzinātāju?”

“Tas tiesa, man ļoti patīk auklēt bērnus,” atbild Jeļena. “prieku sagādā ne tikai māsas bērns, bet arī citi. Pirms pāris dienām te bija sanākuši septiņi mazi bērni, atbraukušie un vietējie, labprāt ar visiem kopā darbojos. Tomēr es nejūtu aicinājumu kļūt par audzinātāju, lai gan bērni patīk. Vienkārši ir liela atšķirība atdzināt lielu pulku bērnu, vai noņemties ar savas ģimenes un radu atvasēm. Šodien zinu, ka ļoti gribas iegūt augstāko izglītību, bet par konkrētu profesiju domāšu vasarā, jo, uzsākot mācības 12. klasē, vajadzētu būt pilnīgai skaidrībai šajā jautājumā. Starp citu, arī māsas pēdās nevēlos iet — meklēšu kaut ko citu, savām interesēm tuvāku. Sarežģītākais profesijas izvēlē ir atrast atbildi uz jautājumu, vai pēc studijām būšu vajadzīga Latvijas darba tirgum? Daudzi mūk uz ārzemēm, bet man gribas dzīvot un strādāt Latvijā, jo šeit ir mana dzimtene, šeit dzīvo vecāki, vecvecāki, radi, draugi un paziņas. Arī studēt vēlos Latvijā, jo, manuprāt, mūsu valstī var iegūt ļoti labu izglītību, kas garantē perspektīvas darbā. Izglītība te ir augstā līmenī, salīdzinot ar daudzām citām valstīm. Problēma varbūt ir tikai vienā apstāklī — vai students ir spējīgs samaksāt par izglītošanos augstākajā mācību iestādē?”

Jeļenas klase mācībās bija labākā skolā pirmajā semestrī. Tajā savu artavu devusi arī mana sarunbiedre — viņas atzīmes nav zemākas par sešām ballēm. Klasē ir 16 audzēkņi no dažādām pašvaldībām: Ezerniekiem Rundēniem, Bērziņiem, Svariņiem.

Meitene kautrīgi noklusē zīmīgu faktu, bet Svariņu tautas nama vadītāja Erna Šļahota uzskata, ka par to jāpastāsta: “Jeļena ir ļoti laba rokdarbniece, ar viņas tematiskajiem gobelēniem — Zeme, Uguns un Ūdens — ir noformēta tautas nama zāle. Turklāt tie nav vienīgie viņas rok-darbi. Jauniete ļoti daudz palīdz tieši zāles noformēšanā un pasākumu organizēšanā.”

Jeļenas vecmāmiņas — Zinaīda no tēva puses Svariņos un Frančeska no mātes puses Daugavpilī — ir mīļas, un meitene labprāt pie viņām ciemojas. Tā ir iegūtas dzīvē noderīgas iemaņas, piemēram, vēl bērnībā meitene iemācījusies šūt kleitas lellēm. Tagad viņa bez problēmām var iepriecināt māsas bērnu, palīdzot viņai darināt jaunus tērpus lellēm. Jaunietes dienas grafikā nav vietas bezjēdzīgai laika nosišanai. Laika trūkuma dēļ grāmatas lasa maz, faktiski vien obligāto literatūru skolai un kādu žurnālu. Atpūtai atvēlētajās stundās mīl klausīties mūziku vai pastaigāties. Labprāt uzspēlē volejbolu: cīnās gan meitenes pret meitenēm, gan zēni pret meitenēm, gan jauktos sastāvos. Volejbolu nāk spēlēt arī divi puiši, kuri Ezernieku vidusskolas komandā Rīgā izcīnīja 2. vietu.

“Viņiem šeit faktiski nav konkurentu,” meitene lepojas ar sava pagasta jauniešiem.

Juris ROGA