Šķiet, ka tas noticis vakar...

Bērnība pagāja kā jau katram Latgales pusaudzim: skolas gadi tuvākajās lauku pamatskolās: Niperu un Kairīšu, vēlāk, 1945. gadā, Konstantīns jau bija Ezernieku vidusskolas audzēknis.

Latvijā okupāciju režīma terors skāra ikvienu ģimeni. Cieta ne tikai tie, kuri bija deportēti, bet arī Dzimtenē palikuši radi, draugi un paziņas.

It sevišķi pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kad sākās ļoti spēcīga pretošanās kustība: sākot ar meža brāļiem (”bandītiem”) un beidzot ar skolas jaunatni.
Nepagāja secen 1949. gada 25. marta traģiskie notikumi arī Ezernieku vidusskolai, kad garajā starpbrīdī skolā ieradās bruņoti vīri pēc Konstantīna un citiem jauniešiem un paziņoja par viņu arestēšanu.

Tā 11. klases audzēknim un viņa māsiņai Antoņinai sākās ceļš uz tālo Sibīriju. Viņu māmiņa devās bēgļu gaitās vispirms uz mežu, pēc tam veselu gadu slēpās pie radiem. Bērni to nezināja, kā arī nezināja, ka atkalredzēšanās notiks pēc daudziem gadiem.
Iegansts ģimenes deportācijai bija divu brāļu dezertēšana no sarkanās armijas, kuri nonāca cietumā uz 8 gadiem Kolimā. Tēvs nonāca cietumā kā “bandītu” atbalstītājs.
Bet liktenis bija labvēlīgs. Paša Konstantīna centība un attieksme pret darbu, kura bija ieaudzināta ģimenē, gan vietējo ierēdņu sapratne un atsaucība — jaunietim palīdzēja iegūt amatu visam mūžam.

Ar Latvijas augstākās tiesu krimināllietu kolēģijas 1955. gada 18. jūnija lēmumu Pontaku ģimenes locekļu administratīvā izsūtīšana bija atzīta par nepamatotu. Viņus reabilitēja ar konfiscētā īpašuma atgriešanu.

Bet tas bija tikai uz papīra. Atgriežoties Latvijā, drošības orgāni vienmēr atgādināja par “netīro pagātni”. Profesionālā prasme un autoritāte bija augstāka par ideoloģijas žņaugiem. Visas likstas un vardarbības nespēja šim cilvēkam atņemt dzīvesprieku, aktivitāti, mīlestību uz mūziku un dziesmu.

Konstantīns satika savu mīlestību — Latgales meiteni Jūliju, nodibināja ģimeni. Izaudzināja un izskoloja meitiņu Ingu. Šodien kopā ar Julīti ir mīļie un laimīgie vecmāmiņa un vectētiņš Loretiņai un Jānītim.

Arī aizgājis pelnītā atpūtā, bez atlīdzības uzņēmās rajona PR nodaļas valdes priekšsēdētāja lomu. Kā viens no lielākajiem valdes darbiem ir piemiņas ansambļa izveide pilsētas vēsturiskajā centrā, kas atgādina par visu režīmu represijās cietušajiem Krāslavas rajonā, un mūsu lolojums un lepnums piemineklis “Mote Latgola raud”, kā arī piemiņas plāksnes: Ezernieku pagasta pateicības plāksne un plāksne Indras pagastā.

Dārgo Konstantīn! Mēs, valdes locekļi, sirsnīgi sveicam Tevi lielajā jubilejā, vēlam saņemt no šīs trauksmainās dzīves veselību, radu un draugu mīlestību.

Goda zīme esi laikmetam savam! —
Nepārkaldināms, taisnīgs un ciets.
Bruģakmens esi laikmetam savam! —
Uzticīgs, tāds, kas nenodod;
Mūsu dienišķā darba vagā
Varavīksni iesēt kas prot

(Kornēlija Apšukrūma)

Patiesā cieņā valdes vārdā Ērika ANDŽĀNE