Uz veiksmīgu copi jūnijā labāk neceri

Tāpēc tagad mūsu copmaņus nevar vainot par sliktu teorētisko sagatavotību, bet par praksi nenākas pat runāt: ne tikai brīvdienās, bet arī darbdienās gan uz ezeriem, gan arī uz Daugavas bada pātagas vici-nātāju ka biezs.

Kas sakāms par pirmo vasaras mēnesi, tad tas mūsu makšķerēšanas cienītājiem vienmēr bija ciets rieksts. Jūnija siltums parasti veicināja fitoplanktona savairošanos, kas deva barību zooplanktonam — galvenajai zivju barības ķēdītei, kuras virsotnē ir plēsoņu zivju sugas. Iestājusies vasaras sezona radīja vilšanos vien gan mierīgu, gan plēsīgu zivju makšķerniekiem. Manuprāt, kopīgo neveiksmju galvenais cēlonis ir krasas temperatūras svārstības diennakts laikā, jo visā jūnijā praktiski nav bijis nevienas siltas nakts. Ir labi zināms, ka ūdens temperatūras svārstības pat par pāris grādiem negatīvi ietekmē copi. Sevišķi lielu zivju. Otrais jūnija neveiksmju cēlonis — biežas saulai-nas dienas un stipri vēji.

Krāslava ir copmaņu pilsēta, ar kuriem es pastāvīgi kontaktējos uz ielām un pa telefonu. Iepriekšējos gados šajā laikā es bieži saņēmu uzaicinājumus nofotografēt izcilus eksemplārus, bet šogad — pil-nīgs klusums. Līdz ar laivu sezonas atklāšanu spiningotāji pārbauda veiksmi gan uz ezeriem, gan arī uz Latvijas galvenās upes, taču visbiežāk pilnīgi bez sekmēm. Līdakas spītīgi ignorē silikona, metāla un koka mākslīgās ēsmas. Jūnijā bija tikai pāris apmākušos dienu, kad plēsoņas izrādīja īstu aktivitāti, un tad visveiksmīgākie spiningotāji varēja noķert četras vai piecas garākas par pusmetru līdakas. Kā man pastāstīja pieredzējis spiningotājs Jānis Greckis, noķerto ezera līdaku kuņģi bija pilnīgi tukši, kas arī apstiprina versiju par nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem jūnijā.

Uz Daugavas rosījās arī samu mednieki, un pēc redakcijā saņemtajām ziņām uz upes trolingistu kontā pagaidām ir trīs vidēja lieluma ūsaiņi. Slikto copi jūnijā lādē nakts gruntsmakšķernieki. Un tikai mēneša vidū sāka pienākt labas ziņas no upes par to, ka uz fidera rīkiem ķeroties plauži. Mūsu pusē populārā sapalu cope, izmantojot par ēsmu maijvaboles, noritēja ar mainīgiem panākumiem. Pieredzējis Krās-lavas spiningotājs Nikolajs Malinovskis pa-stāstīja man, kā kādu reizi viņam izdevās izbaudīt copes prieku pēc pilnas programmas: sapali kāri ķēra peldošo ēsmu visā dienas garumā. Taču visbiežāk mak-šķerēšanas pa straumi cienītājiem nācās samierināties tikai ar dažiem noķertiem sapa-liem. Te būtu jāatgādina, ka pieļaujamais sapala, kā arī līņa, mežavimbas, ālanta garums ir 30 cm, līdakas un sama —50, zuša — 40 cm. Makšķerēšanas noteikumu ignorēšana pārkāpējam var izmaksāt prāvu naudas sodu.

Saprotama lieta: pēc nesekmīgas copes uz ezeriem un upes makšķernieki sākuši “okupēt” dīķus un mazas dabiskās ūdenstilpes, kur mīt karūsas. Taču arī šīs sidrabainās zivis neizrādīja interesi par iebarošanu un izsmalcinātām ēsmām uz āķiem. Ar bagātiem dīķu un ezeru karūsu lomiem šogad neviens nav varējis palielīties.

Par atklātās ūdens sezonas lielu mīklu kļuvis Sēkļa ezers, kas atrodas Kombuļu ciematā. Ja iepriekšējos gados tas stabili iepriecināja copmaņus ar labiem lomiem, tad tagad neķeras nemaz, par ko nācās pārliecināties arī man pašam. Labi iebarotajā vietā trīs stundas es veltīgi vēroju pludiņu, kas tā arī ne reizi neiegrima ūdenī un nenoraustījās. No krasta vēroju, kā tikpat “sekmīgi” ķērās arī vīriem gumijas laivās. Pat visprasmīgākie karūsu ķērāji nevar izskaidrot, kāpēc kādreiz zivīm tik bagātais ezers mēneša laikā nemaz neiepriecināja makšķerniekus. Arī uz citiem maziem ezeriem un lieliem dīķiem karūsu cope nebija nekāda dižā, un šis apstāklis lieku reizi apstiprina versiju par krasām diennakts temperatūras svārstībām. Kas sevišķi negatīvi ietekmē siltummīlošo zivju aktivitāti, pie kurām pieskaitāmas karūsas un karpas. Daudzi pludiņmakšķernieki tādā bezizejas situācijā noregulēja savus zvejas rīkus rotānu ķeršanai, kas masveidā savairojušies dīķos. Kā saka, bada laikā velns pat mušas ēd. Kas attiecas uz trekniem rotāniem, tad vēl jo vairāk. Šīs Tālo Austrumu zivis, kas vairāk nekā simt gadu garumā paplašināja savu areālu līdz Baltijas valstīm, Krāslavas copmaņi ķer ar mormišku, kurai uzvērts tārps. Divsimt — trīssimt gramu smagi eksemplāri gadās visai bieži. Attēlā redzams Krāslavas makšķernieks Genādijs Ščučkins pie Krāslavas dīķa un viņa speciālais zvejas rīks ar pludiņu un mormišku, kas pielāgots rotānu copei.

Aleksejs GONČAROVS