Par ko sapņo lauku skolotāja

Māmiņu ar meitu un dēlu nofotografēju pie skolas. Robežnieku bērniem paveicies: katru vasaru pagasts organizē viņiem aizraujošas ekskursijas. Arī tagad pirms tālā ceļa skolēni ar patiku mācījās celt teltis. Tā iekārtota dzīve: vecāki dara visu bērnu labā, bet vasaras brīvlaiks uz riteņiem — tie ir ne tikai izzinošie maršruti, bet arī iespaidi visai dzīvei. Ar tādu pašu interesi, ar kādu pilsētas skolēni brauc uz Robežniekiem paskatīties, brīnumaino Gabrusānu zvērudārzu, lauku meitenes un zēni dodas uz valsts rietumiem, kur jūra un sakoptas pilsētas.

Irēna savu dzimteni uzskata par pašu skaistāko vietu zemes virsū. Tā arī saka: “Robežnieki triju ezeru ielokā — ļoti mājīgs ciemats, vēl arī Tabore taka blakus... Tas viss sajūsmina ciemiņus. Mūsu cilvēki dzīvo tiešām komfortabli, jo par viņiem ik dienas rūpējas vietējā pašvaldība.”

Manai sarunbiedrei ir trīs augstskolas diplomi — sākumklašu skolotājas, vizuālās mākslas skolotājas un pirmsskolas audzināšanas pedagoga. Bet ieraksts darba grāmatiņā tikai viens — Robežnieku pamatskola. Kādreiz viņa sapņoja atgriezties savā skolā un strādāt par pedagogu, tas ir piepildījies. Tagad gan sirds sažņaudzas nezināmā priekšā: kas būs tālāk? Viņa domā, ka administratīvā reforma nenāks par labu lauku ļaudīm. Vecākiem nav stabila darba, tāpēc ģimenes turpina pārvākties uz pilsētām. Līdz šim daudzas naturālās saimniecības, lai arī nelielus, tomēr guva ienākumus no piena realizācijas. Tagad ir šausmīgi laiki: inflācija sasniegusi kārtējo rekordlielumu, bet piena iepirkuma cenas samazinājušās, atkal sākušās problēmas ar naudas izmaksu. Stresa situācija var kalpot par papildus stimulu, un laucinieki aizbrauks vēl straujāk. Vispār jau Irēna uzskata sevi par optimisti, tomēr dzīve piespiedusi ekonomēt tiktāl, ka reizēm kļūst bail. Taču ne jau par to galvenais uztraukums: lauki kļūst tukšāki, jaunatne masveidā aizbrauc, dzimstība ir zema. Skolu var slēgt, tad gan mazais ciematiņš galīgi zaudēs perspektīvu.

Atskatoties pagātnē, Irēna pastāstīja, ka viņas dzīvesbiedrs Viktors, būdams pilsētnieks, ar visu sirdi mīl lauku dzīvi. Pirms sešpadsmit gadiem viņas vecāku viensētā tika sarīkotas jautras kāzas, tad jaunā ģimene iegādājās pusi mājas, uzcēla piebūvi. Likās, dzīvo un priecājies, audzini bērnus. Bet...

Bezdarbs laukos piespieda Viktoru iekārtoties darbā Daugavpilī, lai ģimene varētu dzīvot pārticībā. Pagaidām Truskov-ski neizjūt trūkumu: katram no vecākiem ir automobilis. Skolas laikā Irēnas kā autovadītājas pienākums ir aizvest meitu uz Dagdas mūzikas skolu, kur meitene apgūst klavierspēli. Uz autobusu satiksmi tagad paļauties nevar. Ģimene iegādājusies pāris datoru — vienu izmanto vecāki, otru — bērni.

Irēna pārliecināja mani, ka kopdzīves laikā Viktors ir iemīlējis dzīvi laukos, turklāt viņam ir zelta rokas. Abiem pa prātam mierīgā lauku ikdiena, vienkāršā saim-niekošana. Arī bērni var gan gotiņu izslaukt, gan sivēnus pabarot. Pašu saimniecībai ir liela nozīme, it īpaši tad, ja cenas veikalos ceļas nepārtraukti. “Bērniem nekā nedrīkst trūkt,” uzskata vecāki. Irēnas hobijs ir audzēt puķes dvēselei.

Smagi nopūtusies, viņa atklāti atzinās: “Nedod Dievs, mainīt dzīvesvietu, taču, ja apstākļi piespiedīs, uz pilsētu vienalga nebrauksim — abi esam kļuvuši par lauciniekiem. Piepilsētu gan neizslēdzu. Par ko sapņoju? Dzīvot savā mājā blakus labiem ļaudīm. Un lai būtu pārliecība par rītdienu. Pagaidām mums ir labi...

Aleksejs GONČAROVS