Gabrusānu ģimene Robežniekos ik pa laikam papildina jau tā bagātīgo putnu un dzīvnieku saimi ar jauniem iemītniekiem. To pat vairs neklātos saukt par minizoodārzu. Tāds tas saucās tad, kad visa bagātība bija vien pāris strausi, dažas govis, sivēni un vistas...
strausiŠīsdienas zoodārza apmēri liek domīgi kasīt pakausi: kā gan lauku ģimene saviem spēkiem ar visu tiek galā? Turklāt neapstājas pie sasniegtā, bet meklē un atrod jaunus, interesantus dzīvniekus un putnus, ar ku-riem sagādāt prieku tūristiem. Viesturs Gabrusāns smejas: “Dzīvotu Pierīgā, no tūristiem atkauties nevarētu, bet arī šo pusi apmeklē gana daudz interesentu.”
Kā nu ne! Pērnā gada nogalē Robežnieku minizoodārzu (lai arī nosaukums vairs īsti neiederas, tas jau kļuvis par saimniecības zīmolu) papildināja jauni eksotiski dzīvnieki un putni. Pat nezinu, kam atdot priekšroku. Lai iet tajā secībā, kādā Viesturs mums tos parādīja. Pirkumi veikti pie Igaunijas dzīvnieku kolekcionāriem, turpretī Gabrusāni viņiem pārdeva pekarus.
Trīs vienā
Tā nav saldumu reklāma, tā var dēvēt Patagonijas maras. Viestura zoodārzā tādas ir divas: zēns un meitene. Šis dīvainais dzīvnieks sēžot izskatās pēc truša, lecot — pēc ķengura, skrienot — pēc stirnas. Vēl pavisam mazi (šiem aptuveni gads) tie ar savām tievajām kājām cītīgi rok alas, kurās dabā arī dzīvo. Ēd to pašu, ko trusis, tikai galva pēc truša neizskatās, drīzāk tā līdzinās stirnas galvai miniatūrā. Vasarā vajag izbarot sienu, graudus, ziemā — burkānus, kāpostus un tamlīdzīgus produktus. Protams, jādod ūdeni.
“Būtu tam aste, būtu ķengurs,” stāsta Viesturs. “Interesanti lec, citreiz uz visām četrām reizē. Bet ļoti reti. Ziemā turējām siltumā, negribējās riskēt. Gaļa lietojama uzturā, diētiska. Laba āda. Ienaidnieki viņam visi, pirmām kārtām — cilvēks. Šeit ir jāuzmanās no lapsām, kuru savairojies ļoti daudz. Ceram sagaidīt Patagonijas maras pēcnācējus, viņi gan dzimt mazākā skaitā, nekā trušiem”
No sešiem ir trīs
Pasaulē ir seši nelidojošie putni, Gabrusāniem tagad ir Āfrikas strauss, Austrālijas emu un Dienvidamerikas nandu. Aptuveni gada vecumu sasniegušie trīs nandu tika iegādāti pērnā gada nogalē, lai jau šīs vasaras sezonā priecētu tūristus. Nandu ir spārni, tas vairāk līdzinās Āfrikas strausam nekā emu, kuram spārnu nav. Taču neviens no tiem nav spējīgs pacelties gaisā. Nandu labi sadzīvo ar emu, aplokā pie Āfrikas strausiem laist nevar nevienu — nogalinās.
“Varēja būt citi, bet uz mūsu planētas ir tikai seši nelidojošie putni,” Viesturs pamato savu izvēli. “Trīs man jau ir, vēl atliek kivi, kazuārs un pingvīns.”
— Pingvīnu diez vai mēs te kādreiz redzēsim...
— A kāpēc nē? Lielu ledusskapi, lai tik sēž iekšā un barojas ar zivīm!
— Tad tāds ir mērķis?
— Tu to tā vēl uzraksti, visi brauks un prasīs, kur tad ir tas pingvīns? Vēl šobaltdien pēc publikācijas kādā avīzē man jautā, kur ir krokodils? Es atbildu: “Tur dīķī, paslēpies zem ūdens! Gribi, ej pabiksti ar mietu, lai izlien.” Nesaprotu, kāpēc neviens neizsaka tādu vēlēšanos un turp nemaz ne iet...
Ej nu saproti, kad Viesturs joko, kad runā nopietni. Tas par pingvīniem bija joks, tāpat kā savulaik par krokodilu. Toties viss pārējais ir nopietni — jauni dzīvnieki un putni patiesi papildinājuši jau tā interesanto saimniecību. Gribat pārliecināties par minizoodārza bagātīgo piedāvājumu — brauciet uz Robežniekiem! Tiesa, civilizācija, ar ko es domāju asfaltbetona ceļa segumu, ciematu vēl nav sasniegusi. Bet vai tad tas ir šķērslis?
Juris ROGA