Man jau ir gadījies ciemoties ērtajās un kārtīgajās Riharda un Ludmilas Picuļeviču mājās. Toreiz “Ezerzemē” parādījās raksts par eirointerjeru lauku sētā.
Ārēji arī māja atšķiras no citām ar mūsdienīgu izskatu, tāpēc to bez pārspīlējuma var saukt par Kalniešu ciemata rotu. Picuļevičiem paveicās, jo viņi dzīvo pie paša ezera. Tā krastu viņi izdaiļoja ar pirtiņu, kurai ir koši sarkans jumts. Starp māju un ezeru stāvajā krastā bija ar niedrēm aizaugusi terase ar purvaini, apaugušu ar niedrēm. Saimnieki izlēma horizontālajā izvirzījumā izrakt dīķi un iztērēja šim nolūkam 250 latu.
Un, kā saka, nošāva nevis divus, bet pat trīs zaķus. Pirmkārt, dīķis virs ezera izskatās lieliski. Otrkārt, nevar pat nojaust, ka tur agrāk bija pārpurvojusies vieta, kas bojāja skatu. Saglabājusies senā aleja līdz ezeram. Turklāt dīķis ar pazemes avotiem der karpu audzēšanai. Pēdējās pāris ziemās mākslīgā ūdenskrātuve līdz dibenam neaizsala, tāpēc netika novērota zivju slāpšana. Rijīgās līdz mārciņai izaugušās karpas arī pašlaik ķeras uz parastās makšķeres, taču Rihards tās ķer tikai tāpēc, lai pārvietotu uz tuvumā esošo ezeru, kura daļu viņš privatizējis. Daudzreiz esmu ievērojis, cik saudzīgi izturas pret zemi, mežu un ūdeņiem saimnieki, kuri to saņēmuši mantojumā. Rihards ezeru sauc pa vecam par Šerenberga. Aleju līdz ūdenim iztīrījis tā, ka nu jau to var uzskatīt par krasta “rozīnīti”.
Jāpiebilst, ka pie dīķa izveidota puķu dobe. Tā ir neparasta, izveidota no laivas. Tā ka Picuļeviču dīķis ir pat ļoti oriģināls. Vārdu sakot, skaisti dzīvot nevar aizliegt. Tāds ir manu seno paziņu dzīves stils.
Lai gan dzīve nav nekāda saldā, tomēr viņi nepadodas. Ģimenes galva ir laimīgs, jo viņam ir dzelzceļnieka darbs, viņa dzīvesbiedre saimnieko mājās. Slauc pāris govis un sūrojas, ka par pienu maz maksā — tikai 13 santīmus. Katru gadu ir grūti, bet šogad vēl arī zāle pļavās iekaltusi, augt negrib...
Kur liksies, jādzīvo, jo ģimenē aug divi skolēni. Tajā pašā vakarā es nofotografēju Picuļevičus meitas Julitas devīto klašu izlaidumā. Rihards un Ludmila saņēma skolas pateicību kā priekšzīmīgi vecāki.
Tā arī dzīvo draudzīgā lauku ģimene — ikdiena mijas ar svētku reizēm. Viņi priecājas par dabu, kas dod viņiem spēkus.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
