Kas atdos prieku?

Uz redakciju piezvanīja Tatjana Bogdanova un sūdzējās korespondentam: viņai vairs nav iespējas regulāri saņemt laikrakstu “Ezerzeme”. Es devos ceļā. Ruduški ir vecticībnieku novads. Ciems Grižanki, kur dzīvo mūsu abonente, atrodas starp diviem ezeriem. Ne visas mājas saglabājušās, bet dažās vēl ir iedzīvotāji.

pastsVienkāršā lauku sieviete ļoti gaidīja viesi no redakcijas. Līdz šim gadam nebija problēmu saņemt “Ezerzemi”, kuru viņa, kā parasti, pasūtīja uz gadu. Sarežģījumi sākās pēc reformas, kad pastnieki sāka braukāt ar automašīnām. Izmaksājot janvāra pensiju, jaunā pastniece Galina Ļoļāne teica, ka par latu mēnesī viņa avīzi piegādās uz viensētu, ja nē, tad pastu atstās Ruduškos. Rast kompromisu neizdevās: sievietei 83 gadu vecumā divpadsmit latu gadā ir liela summa. No savas nelielās pensijas zālēm vien nākas tērēt latu piecdesmit katru mēnesi. Veselība nav nekāda teicamā — sāp mugura un kājas. Līdz lielceļam viņa šā tā nokļūst, lai aizbrauktu līdz Dagdai iepirkties. Atceļā autobusa šoferis izlaiž sievieti krustcelēs, kur ir taisnākais ceļš uz Grižankiem. Lai gan no šejienes līdz Rudušķiem nav tālu, vecajai māmuļai grūti aiziet līdz ciematam pret kalnu, kur pie šķūņa piestiprināta viņas pastkastīte.

Ar redakcijas transportu mēs ne tikai pieveicām ceļu no Ruduškiem līdz Bogdanovas mājai, bet arī izmērījām attālumu: gandrīz kilometrs. Ceļu neiešu lielīt, jo Fomihinas kalnā pēc lietavām mašīna patiešām var iestrēgt, taču kopumā var iztikt, ja būtu vēlēšanās, ar pasta mašīnu var nokļūt. Taču pasta reforma nav nākusi klientiem par labu. Klientu apkalpošanas daļas pasta darba organizācijas instuktors Edgars Bižāns man paskaidroja, ka saskaņā ar jaunajiem priekšrakstiem klienti drīkst uzstādīt pastkastes ne tālāk par desmit metriem no pagasta nozīmes ceļa. Acīmredzot lauku ceļš līdz Bogdanovas mājām par tādu uzskatīts netiek.

Jaunā laika pazīme ir vienaldzīga, reizēm pat ciniska attieksme pret vienkāršā cilvēka vajadzībām. Taisnība vienmēr ir to pusē, kuri raksta sev izdevīgas instrukcijas, bet tu savā viensētā dzīvo, kā proti.

Un kas par to, ka klients abonēja avīzi “Ezerzeme” visam gadam, un puse no šīs summas pārskaitīta pastam par piegādi. Rezultātā saņemts nepilnvērtīgs pakalpojums.

Iejutīsimies mūsu abonentes ādā. Viņas mūžs nav bijis viegls — ilgus gadus nostrādājusi laukkopībā un lopkopībā. Izaudzinājusi četrus bērnus, kuri kopā ar ģimenēm dzīvo pilsētās. Vecmāmuļai Tatjanai ir divpadsmit mazbērnu! Un, lūk, pēc daudziem gadiem viņa palikusi bez iemīļotās avīzes, kuru izrakstījusi uz visu gadu. Viņa tā arī pateica: “Agrāk negāju gulēt, pirms nebiju izlasījusi avīzi. Jaunumi interesanti tad, kad tie ir svaigi. Tagad labi, ja kāds no kaimiņiem pāris reizes mēnesī atnes no Rudušķiem tur sakrājušos laikrakstus. Es neesmu vainīga, ka tagad man nav ne spēka, ne veselības... Pirms gada pēc zibens spēriena sabojājās televizors, tagad paliku arī bez avīzēm. Ja pasts vairs nepiegādā avīzi, tad lai atdod vismaz naudu...”

Atceļā es iegriezos Ruduškos, labi ļaudis parādīja Tatjanas Bogdanovas pastkasti, kurā bija sakrājušās avīzes “Ezerzeme”. Atgriezties Grižankos vairs nebija laika — kavēju uz fotografēšanu skolā. Ļoti skumji bija par cilvēku vienaldzību, ar kuru saskāros kārtējo reizi. Pat no tādas situācijas ir vienkārša izeja — uzstādīt pastkasti krustojumā, kur satiekas lauku ceļš ar lielceļu Andzeļi-Ruduški. Tad vecā sieviete varētu saņemt avīzes kaut reizi nedēļā, kad brauc uz Dagdu pēc maizes.

Vientuļi cilvēki laiku pa laikam vēršas pēc palīdzības pie mums uz redakciju. Bet kāpēc ne uz dzimto pagastu? Ne velti pašā sākumā minēju barjeru starp varu un tautu. Minētā problēma nav saistīta tikai ar pastu, tā ir daudz dziļāka, to sauc par cilvēciskas līdzjūtības deficītu. Cīņā par izdzīvošanu nocietinājušās pat lauku cilvēku sirdis, agrāk tā nekad nav bijis. Tomēr no vecuma nevienam izsprukt neizdosies... Tatjanai Bogdanovai ir taisnība, kad viņa ar rūgtumu balsī teica: “Man atņēmuši pēdējo prieku...” Kas palīdzēs to atdot?

Esmu pārliecināts, ka šis stāsts ir tipisks mūsu viensētu novadam un kalpo par apstiprinājumu tam, ka ikvienai reformai ir negatīvas sekas. Tā ka pie mums ir ne tikai ekonomiska, bet arī tikumiska krīze.

Aleksejs GONČAROVS