Varoņi

“Uz vada uzkrita priede, tas saskārās ar otru vadu, notika īssavienojums, vadi sakusa, dzirksteles aizdedzināja priedi, uguns izplatījās tālāk mežā,” noskaita skolēns Sergejs Savko, kurš pirmais ieraudzīja nelaimi un informēja vecākus.

Atbrauca divas ugunsdzēsēju automašīnas, bet stāvēt maliņā, paliekot par klusu vērotāju, nav puiša dabā. Viņam piebiedrojās Vladislavs Tereško, Igors Rešatņaks, Alvis Žilinskis, Žanis un Jānis Jančenko, kuri aktīvi palīdzēja ugunsdzēsējiem. Paši mazākie sita uguni ar zariem, lielākie palīdzēja ugunsdzēsējiem izstiept šļūte-nes, nesa spaiņos ūdeni un aplēja uguns perēkļus. Šis bija pirmais ugunsgrēks, kuru jaunie cilvēki redzēja dabā, nevis televizora ekrānā. Savā starpā zēni sprieda, labi, ka izdevās nodzēst un nepieļaut uguns pārsviešanos ceļa otrajā pusē, no kurienes tā nopietni apdraudētu ciematu.

“Tas notika pusdienlaikā, visā ciematā nodzisa gaisma, un dūmu mutuļi bija saskatāmi tālu, jo tālu,” turpina Vladislavs. “Dzēsām līdz astoņiem vakarā. Darbā iepazināmies ar ugunsdzēsējiem, uzzinājām viņu vārdus. Viņi mūs paslavēja par drosmi un palīdzību.”
Jau otrās dienas rītā Sergejs sēdās uz velosipēda un brauca pārbaudīt, vai ugunsnelaimes vietā viss ir kārtībā: “Vietām mazas liesmiņas bija, es tās apdzēsu.”

Puiši apgalvo, ka redzētais ugunsgrēks paaugstinās viņu atbildības sajūtu, rīkojoties ar uguni. Zēni pārlie-cināti, ka pat viens nevīžīgi nomests izsmēķis vai sērkociņš mežā vasaras karstajās dienās var nodarīt lielu ļaunumu dabai un cilvēkiem. Pat izmesta stikla pudele var kalpot kā lēca un aizdedzināt mežu.

Juris ROGA