Fortūna mīl neatlaidīgos

Maijā un jūnijā Latvija piedzīvoja sausumu, taču par spīti loģikai Daugavā sākās otrie pavasara pali — kaimiņu Baltkrieviju piemeklēja lietavas. Turklāt tādas, ka līmenis Daugavā pacēlās par vairākiem metriem. Ar zāli klātie krasti izrādījās zem ūdens, tas sarežģīja makšķerēšanu: sacensību dienā balvu tīkotāji norāva vairākus desmitus āķu, bet ēsma kilogramiem sakrita biezajā zālē zem ūdens, kur droši dzīroja zivteles. Novērtējuši situāciju, vispieredzējušākie makšķernieki jau pirmajās minūtēs pēc starta nolēma ķert vīķes, kuras peld augšējos slāņos.

Ar ko interesantas Krāslavas sacensības? Sacensību noteikumos teikts, ka drīkst izmantot jebkādu makšķerēšanas aprīkojumu, taču tikai ar vienu āķi. No gandrīz četriem desmitiem sacensību dalībnieku tikai seši copmaņi izmantoja fiderus. Tālie metieni, un ēsmas trauciņi nonāca līdz upes gultnei, kur mitinājās lielas zivis. Dīvaini, tomēr neviens plaudis torīt nespirinājās spītīgo gruntsmakšķernieku lomā. Tie nopietni pat ne reizes neparaustīja. Tikai visur esošās sīkās zivteles bezkaunīgi noēda sarkano slieku gabaliņus un mūsu kāpurus. Tiesa, jaunais Andzeļu makšķernieks Jevģēnijs Višņevskis pāris reizes mēģināja dabūt krastā trofejas, tomēr, kā vēlāk noskaidrojās, vainīgi bija pārāk mazie āķi. Skumja neveiksme.

Kopumā šos svētkus var nosaukt par meistarklasi: pieredzējuši dalībnieki, sporta piederumi un cīņas spars. Gleznainajā upes krastā Zabludkā redzēju tikai divas jauniņo komandas — no Andrupenes un Andzeļiem. Ezeram domātais aprīkojums acīmredzami nederēja upes sacensībām, tāpēc debitanti pēc pāris stundām padevās un kļuva par meistaru skolas dalībniekiem. Bet skolotāju bija pietiekami daudz. Vairākkārtējais sacensību balvu ieguvējs Sergejs Kritenko jau pirmajās minūtēs parādīja apskaužami stabilu vīķu ķeršanas tempu. Kā vēlāk noskaidrojās, par ēsmu viņš izmantoja slepenu smilšu un sausā piena sajaukumu: duļķu daudz, bet paēst nav ko. Tamdēļ mūžam izsalkušās vīķes nelaida garām mušu kāpurus, kas bija uzmaukti uz supervieglās makšķeres āķa ar pludiņa minimālo pusgrama celtspējas svaru. Pērnā gada uzvarētājs Nikolajs Malinovskis izvēlējās citu taktiku: ar firmas ēsmu viņš pievilināja vīķes pie paša krasta, un, izmantojot divus metrus garu makšķeri, ietaupīja dārgās minūtes. Drīz vien vīķu bariņš pameta barošanās vietu, un Nikolajs vairākas reizes nomainīja dažāda garuma makšķeres.To viņam bija kāds desmits. Tradicionālo sacensību vēl diviem favorītiem Aleksandram Smirnovam un Valentīnam Zlidnim izlozē nepaveicās ar sektoriem: biezās ūdenszāles neļāva koncentrēt vīķu barus vienuviet. Galu galā tad, kad Aleksandrs Smirnovs beidzot uzgāja zivis, bija jau par vēlu.

Visa sacensību gadu laikā pirmoreiz parādījās makšķernieks ar štekeru. Ruslans Homutinins parādīja, ka viņš lieliski prot rīkoties ar trīspadsmit metrus garo makšķeri, tomēr koncentrētā ēsmas izvietošanas vieta rezultātu nedeva. Vairākas stundas nogaidījis lielas zivis, Ruslans beidzot nolika malā dārgo ierīci un sāka ķert vīķes ar parasto makšķeri. Viņa kaimiņš blakus sektorā Andrejs Ļahovskis izvēlējās citu taktiku. Izlikdamies par prasmīgu sējēju, viņš savā sektorā brangi bēra graudus un drīz vien kļuva par dienas sensācijas autoru: apkārtējo skaudīgām nopūtām skanot, viņš izvilka 320 gramu smagu raudu, tad vēl vienu, mazāku. Ēsmas noslēpumu Kalniešu copmanis, kurš jau agrāk ir bijis sacensību balvu ieguvējs, atklāja tikai pēc finiša signāla: viņš uz āķa kāra “sviestmaizi” — sutinātu graudu un mu-šas kāpuru. Te pēkšņi visi atcerējās, ka pirms gada Ruslans Homutinins ar graudu palīdzību tiešām ķēra raudas, kuras jūnijā ir tik izvēlīgas...

Pēc starta signāla pirmo vīķi noķēra Aija Skerškāne. Vērojot šo sacensību debitanti, varēja nojaust meistares rokrakstu. Noskaidrojās, ka Aijas makšķerēšanas stāžs ir divi desmiti gadu. Turpat krastā par mammu uztraucās viņas piecgadīgā meitiņa Evelīna.
Ieskaites laika četras stundas pagāja ātri. Tiesnešu komanda Jāņa Beitāna vadībā strādāja precīzi.

Elektroniskie svari salika visus punktus virs “i”. Ar 550 gramu lomu Aija Skerškāne, domes administratore, ieguva sieviešu balvu, apsteidzot trīs daiļā dzimuma pārstāves. Vadims Zaviša ar 880 gramu lomu bija labākais junioru vidū. Individuālajās sacensībās vietas sadalījās šādi: “zelta” lomu (4,200 kg) tiesnešiem iesniedza Sergejs Kritenko, “sudraba” loms (rezultāts 3,100 kg) — Viktoram Zavišam, bet Nikolajs Malinovskis ar trim kilogramiem vīķu kļuva par “bronzas” balvas ieguvēju. Piedalījās astoņas komandas. To vidū, tāpat kā pirms gada, uzvarēja trio “Krāslavas novads”: Sergejs Kritenko, Ruslans Homutinins un Viktors Zaviša. Ceļojošā kausa divkārtējie ieguvēji uzrādīja meistarīgu rezultātu — 7,960 kg.

Makšķernieku Ļahovsku dinastijas pārstāvis Andrejs trīsreiz saņēma apsveikumus. Viņš ieguva novada domes balvu par dienas labāko eksemplāru un “Ezerzemes ” gada abonementu par trim lielākajiem eksemplāriem vienā lomā. Starp citu, viņš iesniedza tikai divas raudas, kuras svēra vairāk par trim zivīm jebkurā citā lomā. Veikala “Silans” balva par vislie-lāko raudu arī tika Kalniešu ģimenes kvarteta pārstāvim.

Mūsu sacensību pastāvīgajai dalībniecei Terēzai Roščinai izdevās pārspēt viltībā uzmanīgo ālantu, par ko viņa ieguva gaidīto dāvanu — mūsdienīgu bezinerces spoli no makšķerēšanas piederumu veikala “Kotra”. Nominācijā “Labākais ekipējums” ārpus konkurences bija Ruslans Homutinins — tā izlēma uz vietas izveidotā sieviešu kārtas žūrija.

Krāslavas novada domes balvas pasniedza jurists Arnolds Skerškāns. Lai gan šoreiz azartiskajam copmanim nepaveicās, toties uzvaru svinēja viņa dzīvesbiedre Aija.

Laiks bija kā pēc pasūtījuma: spožajā saulē laistījās smaragdzaļie upes krasti... Kaut ko tādu nav iespējams aizmirst. Visu dalībnieku vārdā saku lielu paldies sponsoriem — Krāslavas novada domei un makšķerēšanas piederumu veikaliem. Tradicionāli laikraksts “Ezerzeme” nodrošināja reklāmas kampaņu, tā būs arī turpmāk. Izdevušos svētku galvenais rezultāts — arvien augošā copmaņu sporta meistarība un aktīvās atpūtas dabā popularizēšana.

Aleksejs GONČAROVS