Vecie cīnās, jaunie — prom!

Pēdējā laika notikumi apdraud arī to. Lauku ļaudis māc izmisums: dzīves dārdzība strauji aug, turpretī iepirkuma cenas pienam samazinās un sen kā ir zem veselā saprāta robežas. Turklāt neviens nemāk pateikt, kādas tās būs rīt? Maksās vēl mazāk, varbūt — vairāk? Arvien sarežģītāk kļūst izpildīt arī prasības piena kvalitātei. Vēl sāpīgāk ir apzināties, ka uz laucinieku nabadzības kāds atkal piebāž savas kabatas, jo par pienu un piena produktiem gala patērētājs samaksā tirgotājiem fantastisku summu. Nav brīnums, ka jaunatne traucas projām no dzimtajām lauku mājām, atstājot savus vecīšus vienus pašus cīnīties par izdzīvošanu mežonīgā kapitālisma pasaulē.

Latgales lauki nav piemēroti lieliem ganāmpulkiem, jaunatnes aizplūšana rada vēl vienu problēmu — nelielo saimniecību attīstībai katastrofāli trūkst spēcīgu roku un radošu prātu, kas ģenerētu svaigas idejas. Pagastos dominē nelieli ganāmpulki, piemēram, Kombuļu pagasta lauksaimniecības konsultante Tatjana Ļaksa pastāstīja, ka šīs pašvaldības teritorijā lielākajā slaucamajā ganāmpulkā ir aptuveni 15 ragulopu, bet lielākoties lauciniekiem šaipusē ir divas līdz četras slaucamas govis. Konsultante apstiprina, ka tieši piens daudziem šejieniešiem ir galvenais iztikas avots, lai gan cilvēki parasti nodarbojas ar vēl kaut ko, nepaļaujas tikai uz piena lopkopību. Lai izpildītu kvalitātes prasības, vairāki zemnieki startējuši standartu sasniegšanas projektos un uzbūvējuši piena mājas. Kombuļu pagasta teritorijā tādas ir septiņas, vēl dažas nobeiguma stadijā. Nav šaubu, ka mūsdienīgās dzesēšanas un slaukšanas iekārtas ievērojami atvieglo laucinieka ikdienu, taču pagaidām ir grūti izvērtēt, kāds būs finansiālais ieguvums — piena māju īpašniekiem šī būs pirmā vasara jaunajos darba apstākļos.

Cūkkopība kombuļiešiem nešķita interesanta, nozare nav attīstīta. Toties gaļas liellopus tur divas zemnieku saimniecības: “Mežvidi” un “Bērzu kalni”. Vēl dažās mazajās saimniecībās ir pa vienai vai divām gaļas govīm.

Graudkopībai nopietni pievērsies tikai kooperatīvs “Sauleskalns 1”. Tas arī saprotams — vajag dažādu tehniku, kalti un lielas zemes platības, bet vietējiem iedzīvotājiem pārsvarā pieder nelielas zemes platības. Citādi graudkopība pa-visam neatmaksājas, neskatoties uz salīdzinoši augstajām iepirkuma cenām. Atliek pavērot degvielas cenu kāpuma līkni, lai saprastu, ka šis pavasaris lauksaimniekiem izmaksu ziņā vispār bijis šokējošs. Pārstrukturizēties uz ko jaunu ir vēl grūtāk.

Kombuļu pusē zemnieki nodarbojas arī ar aitkopību, augļudārziem, siltumnīcās audzē puķu un citus stādus, ir arī sešas bioloģiskās saimniecības. Tomēr viņi visi pievērsās lauksaimnieciskajai darbībai sen, jaunas saimniecības nav izveidojušās. Vecie cīnās!

“Uzskatu, ka lielu saimniecību mūsu pusē vispār nav,” uzsver T. Ļaksa. “Vienīgi zemnieku saimniecībā “Mežvidi” ir vairāk nekā 80 liellopu, taču arī tādu par lielu nevar saukt, drīzāk — par vidēju, kura sev tuvāko pārspēj par pussimta lopu. Ne velti mūsu lauksaimniekiem aktuālas ir nelielās atbalsta programmas. Viņi aktīvi izmantoja atbalstu daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai (dažiem rit trešais un ceturtais gads, programma paredzēta pieciem gadiem) un piedalījās standartu sasniegšanas pasākumā, rezultātā tapušas piena mājas, iegādātas slaukšanas un dzesēšanas iekārtas. Zemnieki cenšas izmantot arī valsts subsīdijas. Veiksmīgi beidzās pieteikumu iesniegšana platībmaksājumu saņemšanai 2008. gadā. Praktiski šiem maksājumiem ir pieteikušies visi, kas to darīja kopš pirmsākumiem, izņemot tos vecos cilvēkus, kuri palikuši pavisam nespēcīgi vai savu saimniecību nodevuši apsaimniekot citam.”

Maza vai liela saimniecība, bet katrā vajadzīga lauksaimnieciskā tehnika. Iegādāties traktorus gribētu daudzi, taču pat baltkrievu ražotās tehnikas cenas daudziem lauku ļaudīm ir “nepaceļamas” bez valsts atbalsta.

Juris ROGA