Vienmēr cīnīties par savu sapni...

Irina dzimusi Odesā (Ukrainā). Par sevi viņa saka: “Esmu no Odesas, ukrainiete un lepojos ar to!” Kad viņai bija astoņi gadi, vecāki pārbrauca uz Ventspili. Viņai patīk Melnā un Baltijas jūra, silta un auksta kā divas pretrunīgas viņas rakstura īpašības.

Irina mācās Daugavpils universitātes franču filoloģijas pirmajā kursā, paralēli apgūst angļu valodu kā otru svešavalodu. Savu programmas izvēli viņa izskaidro apmēram tā, ka viņai vienmēr esot gribējies mācīt, jo patīk, ka cilvēki kļūst gudrāki ar viņas palīdzību. Filologa profesija ietver sevī plašu iespēju spektru, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņai patīk valodas (angļu, franču, vācu), saskarsme ar cilvēkiem, jo no viņiem daudz ko var iemācīties. Es jau teicu, ka Irai ir plašs interešu spektrs. Viņa aizraujas ar klasisko literatūru (gan krievu, gan ārzemju), tāpēc ar viņu ir par ko parunāt, viņas spriedumi ir dziļi un konsekventi. Viņa ir aizrautīgs sarunbiedrs. Viņai patīk Ļermontovs, Īzaks Babelis, Jurijs Katajevs, Igo, Dante, Oskars Vailds un citi. Viņa aizraujas arī ar “smago mūziku”. Uzskata, ka tikai tādas grupas kā “Metallica”, “Nirvana”, “Disturbed” un citas spējīgas izteikt mīlestību, naidu, sāpes — spē-cīgas emocijas, kas var iecelt cilvēku paradīzē un iegrūst ellē. Viņa uzskata, ka liriskie teksti ir piepildīti ar dziļu jēgu savienojumā ar drūmu, enerģisku un pavedinošu mūziku. Mūzika uzlādē ar garīgo niknumu, skumjām un filozofiskām pārdomām. Mīlot visu, kam ir dziļa jēga, Irai patīk runāt ar cilvēkiem par viņu sapņiem un domām. Patīk domāt un rakstīt dzejoļus kā savdabīgu dienasgrāmatu, lai izjustu pagātnes vēsmu savās skropstās. Viņas aizraušanās ar pasaules klasiku acīmredzot ietekmēja arī dzīves kredo. Ira vērtē katra mirkļa skaistumu. Vienmēr tic savam sapnim un nekad nenožēlo to, ko nav izdarījusi, lai nemocītos ar savas nepilnības apziņu, un tic sev. Viņa neapgalvo, ka jāredz tikai labais, katram cilvēkam ir savi trūkumi. Par saviem trūkumiem viņa uzskata egoistiskumu, niķīgumu, slinkumu. Vispār viņa sevi raksturoja kā zinātkāru, jautru, sabiedrisku, noslēgtu cilvēku, kurš cenšas būt jautrs un atsaucīgs. Vēl viņa teica, ka vi-ņa ir intraverta. Viņas viedoklim piekrīt draugi, arī es.

Par savu visneprātīgāko rīcību viņa uzskata to, ka noticēja bērnības sapņa par mirkļa mūžīgo skaistumu patiesumam, uzdrošinādamās lēkt dziņas bezdibenī: “Es aizbraucu studēt uz citu Latvijas malu, jo iepazinos ar puisi no Daugavpils. Es viņu pazinu trīs stundas. Man nebija bail. Es dzīvoju ar sapni. Sapnis tika satriekts pret realitātes akmeņiem. Taču es neko nenožēloju. Man palika skaistas atmiņas!”

Jūlija KIRIĻINA