Tuvāk mājām

“Iedomājos, ka man jākļūst par dizaineri-interjeristi,” turpina Anželika. “Taču no šīs ieceres atkal nekas nesanāca. Gatavot ēdienu man patika visos laikos, kopš bērnības centos uzzināt kaut ko jaunu, jau-tāju mammai, vecmāmiņai. Tomēr par pavāra profesiju nekad nesapņoju. Skolu izvēlējos pēc principa — tuvāk mājām. Man piedāvāja šeit pavāra specialitāti, es piekritu. Laikam ritot, auga interese, praksē tā nostiprinājās vēl vairāk. Tagad varu sacīt, ka šajā profesijā jūtu savu aicinājumu. Sevišķi patīk skaisti servēt galdu, pagatavot kaut ko netradicionālu. Arodvidus-skolā iemācījos sarežģītus ēdienus, kādus cilvēki savās virtuvēs parasti negatavo. Te uzzināju daudz jauna, piemēram, kā rīkoties ar nažiem, dakšiņām, šķīvjiem. Ikdienā neviens no mums nepadomā, ka katram produktam ir domāts savs nazis, savs šķīvis utt. Ir daudzas nianses, ko mājās tikpat kā neievērojam.”

Anželika nedzīvo dienesta viesnīcā, bet gan katras dienas nogalē dodas mājup pie vecmāmiņas un vectētiņa. Jaunietei vecmāmiņu laika receptes vairs nešķiet aktuālas, viņai vairāk patīk eksotika. Meitene arī iecienījusi gatavot dažādus salātus. Izrādās, ka pagatavot veselīgu pārtiku tā, lai, kā saka, pirkstiņus aplaiza, ir daudz sarežģītāk, nekā ko citu.

Anželika piekrīt, ka labākie pavāri ir vīrieši, tomēr piebilst: “Bet ir ļoti profesionālas pavāres sievietes. Vīriešu priekšrocības nosaka fakts, ka viņi vairāk uzcītīgi un viņiem ir noturīgāka interese, proti, iesākto pabeigs jebkurā gadījumā. Tomēr vīru pavāru sev negribētu, jo mēs noteikti nesadalītu virtuvi. Savukārt, ja pati nebūtu pavāre, tad gan varbūt nebūtu slikti, ja dzīvesbiedrs ir prasmīgs pavārs.”

Pavāra darbs ir arī smags: visu darba laiku jāstāv kājās, plīts izdala lielu siltuma daudzumu, telpā ir karsti, ja kaut kas neizdodas, sākas nervozitāte. Gadās ēdienu arī pārsālīt, kas manai sarunbiedrenei vēl arvien ir vājā vieta nākotnes karjerā. Laime, ka dažos gadījumos pārsālītu ēdienu var izlabot. Anželika ir no tām audzēknēm, kuras nekautrējas brīvi izpausties, proti, jaunietei ir pīrsings. Gribējās izmēģināt. Pagaidām nenožēlo, turklāt izdurtais caurums aizaugs, ja pīrsingu vairs nelietos. Ar tetovējumu būtu sarežģītāk, tāpēc meitene labāk izvēlējās caurdurt apakšlūpu un nāsi. Degunā pīrsings ir jau trīs gadus, apakšlūpā — gadu.

“Man patīk, ka arodvidusskolā nav mulķīgu ierobežojumu un ļauj brīvi izpausties,” uzsver Anželika. “Pīrsings nebija kāda puiša dēļ, vienkārši gribēju pārmaiņas ārienē. Vispār meitenes šeit pamatā ir ļoti draudzīgas, viena otru atbalsta ar padomu, retumis arī gadās, ka aizdodam viena otrai naudu. Ja kāda piedzīvo nelaimīgu mīlestību, cenšamies meiteni uzmundrināt. Puisi jau nav jēgas iet pārmācīt, vajag pašām būt stiprākām. Pats galvenais attiecībās — būt draudzīgiem un attiekties pret citu tā, kā gribi, lai attiecas pret tevi, Ne vienmēr izdodas, bet mēs cenšamies.”

Juris ROGA