Lūk, arī startēja rajona konkurss “Mākslīgi izveidotais dīķis — lauku mājas rota”. Pirmie tam pieteicās viesu mājas “Tinēji” saimnieki, kurp es braucu ar prieku. Trešo reizi man bija izdevība ciemoties pie labiem cilvēkiem Pētera un Melānijas Filipenokiem, bet viņiem tā ir līdzdalība jau trešajā konkursā! Gribas ticēt, ka veiksme viņus pavadīs tāpat kā agrāk, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu dīķi bez vismazākā pārspīlējuma var nosaukt par burvīgu.
Agrāk es nebiju pamanījis mākslīgo ūdenstilpi, kas it kā paslēpusies meža klajumā simtgadīgo koku paēnā. Pašā dīķa krastā atrodas otra viesu mājiņa, taču tā ir mazāka par galveno un domāta četrām vietām. Zem viena jumta atrodas arī pirtiņa, un ļoti bieži pēc pēršanās viesi uzskata par labāku nevis izmantot dušu, bet gan nopeldēties. Saimnieks pasūrojās par to, ka meža dīķim ir savs trūkums — tā ūdenī vēja laikā sakrīt koku lapas un sabirst skujas, tāpēc pastāvīgi nākas aizvākt meža atkritumus. Tikai tūristus šis apstāklis nemaz nemulsina: blakus augošās egles, priedes un bērzi — tas ir gan dziedinošs gaiss, gan pasakains skaistums. Pašā ūdens malā saimnieki iestādīja sēru vītoliņus, bet visapkārt ļoti daudz puķu.
Atpūsties uz Dagdas pagastu ierodas dažādi cilvēki. Gadās arī makšķernieki. Vienus interesē Gaļšūna ezers, kas atrodas kaimiņos, otrus — Narūtas upīte, bet trešie mēģina tieši no viesu mājas sliekšņa noķert dīķī karūsiņas. Pēteris saka, ka ne jau katram izdodas pārspēt viltībā sidrabainos dīķa iemītniekus. Bija laiks, kad te mitinājās ielaistās karpas: puskilogramu smagas skaistules sagādāja prieku makšķerniekiem, taču kādu ziemu dīķī sākās skābekļa bads... Acīmredzot dīķis izrādījās par seklu, un tagad saimnieks zina, ka tas vairs nederēs karpu audzēšanai. Toties karūsām te ir pilnīga brīvība.
Mākslīgais dīķis ir interesants arī vizuāli kā lielisks atpūtas vietas harmonijas ar apkārtējo vidi piemērs. Rudenī vasaras mājiņas pašu logu priekšā aug baravikas un makovices, kas nokļūst pannā, lai laimīgie tūristi varētu pamieloties. Privātas meža platības neaizņem vairāk par četriem hektāriem, taču tieši savi būvmateriāli palīdzēja izvērst mazo tūrisma biznesu: pavisam viesu māja var uzņemt vairāk nekā desmit atpūtnieku, plus telts vietas.
Dzīvesbiedru Filipenoku klienti galvenokārt ir vidēji turīgas ģimenes, kuras uz dažām dienām atbrauc no Rīgas, Daugavpils, Cēsīm. Cenas pēc vienošanās, tā ka par augstu rentabilitāti pagaidām nenākas runāt. Kad Pēteris un Melānija sāka dzīvot viensētā, viņi mēģināja pievērsties dārzeņu audzēšanai siltumnīcās, agro kartupeļu audzēšanai, aitkopībai, taču beigu beigās nolēma pievērsties tūrismam: ar pensijām vien nevar iztikt. Viņiem taču ir ducis mazbērnu, visus viņus vecmāmiņai un vectētiņam vienmēr gribas pacienāt un palutināt ar dāvanām.
Smagi nopūtusies, saimniece atcerējās, ka deviņdesmito gadu sākumā uzturam pietika ar trim desmitiem latu, bet maijā parēķināja un bija pārsteigta: pārtikai nācies iztērēt 117 latu — pusi no ģimenes pensijas budžeta. Lādēdami inflāciju, mani senie paziņas pastāstīja, ka līdz šim gadam bija vērojama neliela tūristu aktivitāte, bet šogad saimnieki ir satraukušies. Līdz šodienai nav rezervētas vietas pat Līgosvētkiem. Iepriekšējos gados tā vēl nav bijis. Parasti Jāņu naktī te liesmoja vairāki ugunskuri! Ne tikai Filipenoki, bet arī citi viesu māju īpašnieki ir nobažījušies par to, ka dzīves līmeņa lejupslīde var negatīvi ietekmēt situāciju Latgalē — ceļa izdevumi vien ko maksā, bet degvielas cenas aug. Parasti ģimenes brauca uz Latvijas nomali ar savām automašīnām.
Izmantojot gadījumu, Pēteris pateica man, ka radušās jaunas problēmas ar tūristu informācijas zīmēm, kas vairs neatbilst pēdējām instrukcijām. Jaunās prasības traucē mazajam biznesam. Viņi uzskata, ka mū-su dzīvē nedrīkst būt sīkumu un laiks izsludināt karu apkārt valdošajam nesaimnieciskumam. Viņš uzdod precīzus jautājumus: “Kāpēc autobusu pieturās nav pasažieru transporta kustības saraksta? Kāpēc vietējās varas iestādes nepaātrina fermu gruvešu un bezsaimnieka māju likvidācijas procesu, kas izķēmo mūsu ainavas? Tūristi taču brauc uz zilo ezeru novadu, lai baudītu gan klusumu, gan skaistumu. Kāpēc autobusu pietura Neikuros ir bez jumta un neviens to nepamana?” No šādiem sīkumiem rodas tūristu kopējais iespaids pēc Latgales apmeklējuma, uzskata saimnieciskais cilvēks Pēteris Filipenoks.
Kas sakāms par dīķi, tad tas man likās visai pievilcīgs un interesants. Tikai rajona konkursa rezultātus rudenī apkopos komisija. Jūs varat pieteikties pa redakcijas tālruni 26065838. Drošāk, draugi! Mūsu dzīvē taču tā trūkst prieka emociju.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
.jpg)
