Neaizmirstamas tikšanās atskaņas

Maijā laikraksts “Ezerzeme” saņēma daudz ielūgumu uz pamatskolu absolventu saietiem, kurus tagad sākuši rīkot pavasarī. Paspēt pabūt visur mēs neesam spējīgi fiziski, taču atgriezties Grāveros mūs pamudināja zvans no Rīgas. Starptautiskās boksa un kikboksinga kategorijas tiesnesis Pāvels Maksimovs ļoti lūdza pastāstīt par Grāveru skolas absolventu tikšanos augstākajā līmenī.

Šo faktu apstiprināja arī skolas direktore Elfa Islamgarajeva. Viņa pastāstīja, ka šis pasākums notika pirmo reizi un pulcināja vairāk nekā 120 bijušo skolēnu. 1941. gada latviešu klases absolvents Miķelis Sinkovskis bija vecākais no šīs neaizmirstamās tikšanās dalībniekiem, viņa dzīvesbiedre Janīna pabeigusi skolu 1944. gadā. Zīmīgi ir tas, ka bijušie rīdzinieki beigu beigās atgriezušies dzimtajos Grāveros, kur guva dvēseles mieru. Gluži tāpat rīkojās arī Janīnas māsa Lūsija Kupše, vietējās skolas 1948. gada absolvente. Tāpēc vēl jo patīkamāka bija tikšanās ar dzimto skolu tieši pēc sešdesmit gadiem!

Runātāju trūkuma nebija. Daudzkārt tika pieminēti skolotāji, viņiem tika pasniegti ziedi. Cildenus vārdus tribīnē un kuluāros teica vietējie cilvēki, kā arī ciemiņi no Rīgas, Daugavpils, Krāslavas. Tad klasesbiedri pēc paraduma ielūkojās savos bijušajos mācību kabinetos. Protams, bija gan koncertprogramma, gan dejas līdz rītausmai.

Kā to arī varēja gaidīt, skola saņēma pateicības vēstules. Lūk, daži citējumi. Sandra Lune, 1977. gada absolvente, patlaban krievu valodas un literatūras skolotāja: “Grāveru ciemats... Pēdējā laikā te ir palicis maz jauniešu, tie labākas dzīves meklējumos atstāj dzimto pusi. Taču nu jau vairāk nekā 100 gadu Jazinoka ezera krastā turpina strādāt skola, respektīvi, dzīvo arī mūsu pagasts. Skola tika atvērta 1882. gadā kā baznīcas draudzes skola, bet mūsdienīgā ēka uzcelta 1936. gadā. Vidusskolas pēdējais izlaidums bija tālajā 1962. gadā. Patlaban skolā mācās 57 audzēkņi. Pedagogu kolektīvs — 13 skolotāju, no kuriem pieci ir vietējās skolas beidzēji.

Absolventu tikšanās vakars ir grandiozs notikums! Apbrīnojama gaisotne: svētku zālē tikās dažādas paaudzes, kuras vienojusi dzimtā skola. Bijušie skolēni ar neparastu sirsnīgumu uzņēma tagadējo mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku priekšnesumus. Viss tika darīts no tīras sirds un atrada atsauksmi zālē. Labvēlīgu ietekmi uz visiem dalībniekiem atstāja svētku dievkalpojums un Svētā Erceņģeļa Mihaila baznīcas mācītāja tēva Dionisija apsveikums.”

Marta Dzalbe, 1968. gada absolvente: “Mūsu senā vēlēšanās piepildījās, un 10. maijā mēs tikāmies ar klasesbiedriem. Atcerējos, ka 1968. gadā mūs bija 18 absolventu, bet uz tikšanos pēc četrdesmit gadiem ieradās astoņi. Tas bija tikšanās prieks, jo daudzi cits ar citu nebija tikušies gadus trīsdesmit! Ik uz soļa skolas klasēs un koridoros skanēja frāze: “Vai atceries?” Fotogrāfijas, stendi, kas aizveda neizmirstamā pagātnē. Ar sirds trīsām mēs kopā ar klases audzinātāju Na-tāliju Fominičnu pārkāpām kabineta slieksni, kur no piektās līdz astotajai klasei mācījāmies ķīmiju. Pēc gadu desmitiem atcerējāmies, kurš ar ko un kurā solā sēdēja.

Pareiza ir patiesība, ka katrs cilvēks varētu uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi. Tovakar mēs pāršķirstījām vairākas tādas grāmatas — par uzticību, draudzību, mīlestību un par neaizmirstamo skolas laiku. Brīnišķīgie svētki sasildīja mūsu sirdis, par ko liels paldies skolai un pašvaldībai!”

Pāvels Maksimovs: “Viss bija satriecoši, neaizmirstami, fenomenāli. Organizētāji — pedagogi un skolēni — centīgi gatavojās šim tikšanās vakaram, par ko viņiem sirsnīgs paldies! Zīmīgi ir tas, ka es neesmu šīs skolas absolvents, bet mācījos tikai pirmajā un otrajā klasē, taču tas bija neaizmirstams laiks. Tik patīkami bija tikties ar bijušajiem klasesbiedriem tieši pēc pusgadsimta! Ar lielām grūtībām impozantajā kungā ar nosirmojušiem deniņiem es pazinu agrāko melnmataino klasesbiedru Koļu Skorodihinu, bet cienīgajā vīrietī, kurš ar ziņkāri skatījās uz mani, kādreizējo ņipro nerimšu Aliku Ņikiforovu. Pēc izskata inteliģentā dāma vērsās pie manis: “Jūs esat Pāvels? Vai atceraties mani?” Ne uzreiz, taču atcerējos — tā ir Eļa Pitkeviča, kuru blēņojoties biju mazliet ievainojis. Neesmu aizmirsis savu bērnu dienu grēciņu, par laimi, viss beidzās labi...

Kopā ar klasesbiedriem atcerējāmies pirmo skolotāju Regīnu Nipāni, kura mācīja mums ne tikai burtus, bet arī dzīves ābeci. Bet cik patīkami bija tikties ar Raisu Dimperi, kura ilgus gadus nostrādāja Grāveros!

Lieliskais saiets tā dalībniekiem deva jaunu dzīves enerģijas un pozitīvu emociju lādiņu. Mēs visi sakām milzīgu paldies direktorei Elfai Islamgarajevai un visiem tiem, kuri dāvāja mums šos brīnišķīgos svētkus, kuriem noteikti jābūt turpinājumam!”

Aleksejs GONČAROVS