Kas vajadzīgs cilvēka dzīves pilnībai: māja, darbs, mīļotais cilvēks? Tādā gadījumā, vai ģimenes pāri (Anita Prašmuta un Vjačeslavs Pimanovs) var nosaukt par laimīgiem cilvēkiem?
— Pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi — par mācībām, darbu!
Anita: Līdz 19 gadu vecumam es dzīvoju Kalniešu ciematā, pabeidzu Kalniešu pamatskolu. Tad mācījos Krāslavā, Varavīksnes vidusskolā, jo Kalniešos vidusskolas nav, ir tikai pamatskola. Tagad dzīvoju Daugavpilī, studēju neklātienē Daugavpils universitātē, lai iegūtu audzinātājas profesiju un strādāju 26. bērnudārzā (“Ķīmiķu” rajons).
Vjačeslavs: “Esmu dzimis Daugavpilī, līdz 4. klasei mācījos bērnudārza ēkā, tad Daugavpils 16. vidusskolā. Pēc tās pabeigšanas iestājos 38. celtnieku arodvidusskolā, ieguvu elektrometinātāja specialitāti. Tagad strādāju AS “Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca” par apsardzes darbinieku.
— Kā jūs iepazināties?
A.: Pa radio. Slaviks nosūtīja paziņojumu, bet es atbildēju. Saistīja saturs.
V.: Es gribēju iepazīties ar meiteni, lūk, arī nosūtīju paziņojumu uz radio. Anita man atbildēja. Tā arī sākām kontaktēties.
— Vai jums ir dzīves kredo, kam sekojat?
A.: Noteikta nav.
V.: Man galvenais bija radīt ģimeni, bet tagad — nodrošināt to.
— Pastāstiet, lūdzu, par savām interesēm.
A.: Īpašu interešu nav. Daudz laika tiek veltīts ģimenei, darbam, mācībām. Grāmatas lasu tik, cik prasīts programmā.
V.: Interesē mūzika, kino, Internets.
— Ko visvairāk vērtējat cilvēkos?
A.: Godīgumu, atklātību, saskarsmes interesi.
V.: Godīgumu, labestību, intelektu, jūtu patiesumu.
— Kas, tieši otrādi, jums nepatīk?
A.: Melīgums un nepastāvība.
V.: Nepatīk sliņķi, krāpnieki, nodevēji, meļi.
— Kas visvairāk iegūlis atmiņā no skolas gadiem?
A.: Klasesbiedri un pirmā skolotāja.
V.: Skolotāji, popiela, izlaiduma balle.
— Vai ir kāds vaļasprieks?
A.: Nav.
V.: Patīk veidot saitus Internetā.
— Kāpēc izvēlējāties tieši šo specialitāti?
A.: Profesija mani saistīja līdz ar bērna piedzimšanu.
V.: Metinātāja specialitāte ir pieprasīta.
— Kādi trūkumi, jūsuprāt, ir jūsu darbam?
A.: Nogurstu morāli, jo apkārt ir daudz mazu bērnu, un katrs prasa uzmanību.
V. (smejas): Kaitīgums.
— Kas padara cilvēku laimīgu?
A.: Mīļotais cilvēks blakus.
V.: Bērni.
— Vai jūs uzskatāt sevi par laimīgiem cilvēkiem?
A.: Jā. Mīļotais cilvēks un bērns — tā ir laime.
V.: Es vienmēr gribēju, lai man būtu ģimene, un tagad tā man ir.
— Paldies par interviju!
Jūlija KIRIĻINA
.jpg)
.jpg)
