Būvobjekti mums tradicionāli asociējas ar vīriešu kārtas pārstāvjiem, jo tajos pamatā dominē fiziski smags darbs. Tomēr arī sievietēm tur ir vieta, sevišķi apdares darbos, kas prasa rūpīgumu un precizitāti.
Nav brīnums, ka celtniecībā savu vietu atrod arī vājā dzimuma pārstāves, kuras gan ir mazākumā. Likumsakarīgi, ka arī mācību iestādēs, kas sagatavoto speciālistus celtniecības jomai, jaunietes ir mazākumā. Dagdas arodvidusskolā būvdarbu programmā sagatavo ne tikai apdares darbu strādniekus, bet arī strādnieces. Šo profesiju izvēlējušās arī Inese Viļuma un Jūlija Parfjonova. Abas, var sacīt, jau ir bijušās pirmkursnieces, bet vienlaikus arī skolas veterānes.
Starp citu, būvdarbu programmas skolotājs Valdis Bogrecs par abām jaunietēm atsaucas pozitīvi. Protams, pirmkursnieki ir savstarpēji atšķirīgi, bet kopumā tieši šīs grupas audzēkņi ir vieni no labākajiem. Motivācijas problēmas vairāk raksturīgas vecākajiem kursiem, kur gadās pa kādam, kurš sevi ieceļ Viszinīša kārtā, kaut gan pašam mācīties un mācīties.
Inese ir no Skaistas pagasta, pirmajos trijos gados Dagdas arodvidusskolā apguvusi pavāra palīga profesiju. Šajos gados tā ir iemīlējusi skolu, ka tagad šeit apgūst otru specialitāti, jo vēlas iegūt arī vidējo izglītību. Šāda iespēja viņai ir pavērusies, jauniete apņēmusies to izmantot. Laiks rādīs, par kuru no iegūtajām specialitātēm varēs sacīt: “Šis darbs ir mans sirds aicinājums!” Var gadīties, ka mūsu dinamiskajā laikmetā arī ar diviem arodiem būs par maz un vajadzēs mācīties vēl kādu. Piemēram, Jūlija, kura Dagdas arodvidusskolā jau kļuvusi par pavāra palīdzi, ir pilnībā pārliecināta, ka arī ar apdares darbu strādnieces diplomu kabatā noteikti turpinās izglītoties: “Es varbūt pat nestrādāšu šajā profesijā, bet iegūtās zināšanas noteikti dzīvē noderēs! Piemēram, lai varētu veikt sīkus remontus dzīvoklī, aizdarināt sprau-gas, pareizi un kvalitatīvi uzlīmēt tapetes utt. Pilnībā piekrītu tam, ka būvniecības joma ir vīriešu prerogatīva — tur darbs viņiem.”
Jūlija ir no Indras pagasta. Viņa gan nebaidās smagā būvnieka darba, kas, pēc jaunietes domā, nebūt nav tik netīrs, kā pirmajā brīdī šķiet. Tomēr meitenes sapnis ir visai patāls no būvniecības: Jūlija grib iegūt labu izglītību medicīnas jomā — viņa plāno kļūt par masāžisti. Meitene nebūt nesamulst par joku, ka masāžistei lieti noderēs tās iemaņas, kas arodvidusskolā iegūtas, darbojoties ar smilšpapīru. Katrā profesijā ir savi plusi un mīnusi, galvenais ir strādāt godprātīgi.
Inese un Jūlija veltīja atzinīgus vārdus savai skolai un priekšmetu skolotājiem, piebilstot, ka arodvidusskolā jauniešiem pastāv arī labas atpūtas iespējas. Tikai pašiem jābūt aktīviem.
Juris ROGA