Andrupene — otrā dzimtene

Nadežda un Vladimirs Sokolovi pieder pie pirmā pārceļotāju viļņa. Aprīļa beigās, apmeklējot Andrupenes feldšeru un vecmāšu punktu, kur pēc daudziem gadiem es satikos ar Nadeždu, gribējās tur atgriezties atkal. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pagasta padomes priekšsēdētāja Melānija Rudavina atbalstīja korespondentu interesi par šo tēmu. Turklāt šis gads dzīvesbiedriem Sokoloviem ir īpašs — jubilejas gads. Vārdu sakot, man bija divkāršs iegansts tikties. Mūsu sarunu medpunktā laiku pa laikam pārtrauca. Pie feldšeres iegriezās padzīvojusi sieviete un lūdza palīdzēt meitai, kura bija saaukstējusies. Uzzinājusi, ka esmu no laikraksta, Bro-nislava Čerņecova it kā netīšām sacīja: “Mēs biežāk vēršamies pie Nadeždas nekā pie ārstiem. Ticam viņai, jo jebkurā diennakts laikā feldšere mums neatteiks palīdzību.” Tad ieskrēja desmit gadus vecais Jānis ar sagrieztu pirkstu, un medicīnas darbiniece, kurai ir gandrīz četrdesmit gadu stāžs, ātri pārsēja ievainojumu. Viņa pastāstīja man, ka pavasaris šogad ir “bagāts” ar ērcēm, jau reģistrēts vienpadsmit gadījumu, kad cilvēki meklējuši palīdzību feldšeru un vecmāšu punktā. Cilvēki parasti konstatē piesūkušos kukaiņus pievakarē, tad arī feldšeri gaida steidzams darbs medpunktā. Mierina viens: tagad daudzi potējas pret encefalītu. Taču ne visi: pirms pāris gadiem meitene, kura nebija potējusies, pēc ērces kodiena piecas diennaktis atradās komā. Medicīniskā palīdzība tajā gadījumā izrādījās savlaicīga un kvalificēta. Pašlaik Kristīne normāli dzīvo un strādā.

Dažādās situācijās lauku mediķiem nākas rīkoties operatīvi. Pavisam nesen kādu rītu uz ambulanci tika nogādāts 12 gadus vecs zēns smagā stāvoklī, kuram vēl pagasta autobusā kļuva slikti. Augsta temperatūra, epilepsijas lēkme. Feldšere sniedza pirmo palīdzību, pacienāja slimnieku ar karstu tēju, bet no cepumiem tas atteicās. Lēkme beidzās, taču bija nolemts izsaukt neatliekamo palīdzību, lai steidzami nosūtītu slimnieku tālākai ārstēšanai uz Daugavpili. Tagad nelaime nu ir garām, zēns atsācis mācības skolā, taču pastāvīgi profilakses nolūkā iegriežas medpunktā.

Vēl bija gadījums pirms pusotra mēneša, kad pastniece ieraudzīja mājās uz grīdas guļošu piektās klases skolnieku. Gan feldšere, gan medmāsa Liena Oļševska arī šajā gadījumā nenokavēja. Bija sniegta pirmā palīdzība, un zēns ar “ātrajiem” tika nogādāts uz Daugavpili, no kurienes viņu nosūtīja uz Rīgu. Trīs diennaktis puika atradās bezsamaņā, taču ārsti profesionāli paveica savu darbu. Beidzis ārstēšanas kursu, Ričards atgriezās mājas, kur lauku pedagogi viņu sāka mācīt mājās. Pakāpeniski atgriezās atmiņa. Kā saka, nav ļaunuma bez labuma un, sākot ar šo gadu, bērni no pusotra gada vecuma tiek potēti pret vēja bakām.

Gadās, ka feldšeri modina naktī, bija arī viltus izsaukumi. Nadežda pastāstīja, ka gana rūpju sagādā dzērāji, kuru skaits nemazinās. Vieni ir apjukuši šajā dzīvē, kad grūti atrast stabilu darbu, otri nododas plostam ģimenes nesaskaņu dēļ, kādam nav veicies personīgajā dzīvē un pašapliecināšanās jomā. Piedāvājums rada pieprasījumu: “točkās” par lētu cenu klientiem piedāvā apšaubāmas kvalitātes dziru. Gadījās, ka no surogātiem cilvēki smagi saindējās un pāragri šķīrās no dzīves, taču “dzeltenie” slimnieki Andrupenes pusē netika manīti. Reizēm dzērāji paši meklē palīdzību FVP. Alkoholisms ir slimība, palīdzēt nākas daļēji arī par pašu pacientu līdzekļiem. Tāda pašlaik nu ir dzīve, kur tu liksies, ar rūgtumu balsī sacīja mana sarunbiedre. Nadežda atzinās, ka viņai ļoti paveicies ar pārinieci. Kopā ar Lienu viņas strādā nu jau desmit gadus, saprot viena otru no pusvārda. Liena ir enerģiska un sirsnīga sieviete, kura pārdzīvojusi ģimenes nelaimi, tomēr nav zaudējusi pašsavaldīšanos: viena pati audzina divas skolnieces un nesūrojas par dzīvi. Paspēj visur: gan darbā, gan mājās, bet saimniecībā viņai palīdz saprotošās meitas. Ar gadiem katrā ģimenē krājas ne tikai prieki. Lūk, arī Nadeždas dzīvesbiedrs Vladimirs, būdams pirmrindas sovhoza būvdarbu vadītājs, nesaudzēja sevi. Ne reizi vien no briesmīgas nelaimes viņu izglāba sieva mediķe. Savas otrās pusītes izvēlē viņš patiešām nav kļūdījies. Arī par bērniem Sokoloviem sirds ir mierīga. Viktorija turpina studijas Latvijas Universitātes maģistrantūrā, Svetlana pēc augstskolas beigšanas strādā vecākās menedžeres amatā prestižajā firmā “Elvi”. Kopā ar vīru ceļ savu māju pie Rīgas. Aleksandrs aizgāja tēva pēdās: viņš pabeidza celtniecības tehnikumu. Kļuva par vietējo uzņēmēju un tagad ceļ savu māju Andrupenē, ar ko izdabāja vecākiem.

Gadi skrien vēja spārniem. Taču vispriecīgākie dzīves brīži neaizmirstas. Tā jau sagadījās, ka bijušie Krāslavas klasesbiedri satikās Andrupenē, lai kopā ietu pa dzīvi. Pirmrindas sovhozā vienmēr augstu vērtēja jaunos speciālistus, sniedza viņiem ne tikai materiālo palīdzību. Sokolovu līksmajās kāzās bija īpaši vedēji — Jānis un Irēna Brili! Grūtību ar dzīvokli jaunlaulātajiem nebija, taču ar laiku viņi uzcēla savu māju ciematā. Tā Andrupene kļuva par dzīvesbiedru Sokolovu otro dzimteni. Nadežda atzīstas: “Te dzīvo īpaši cilvēki — krietni, godīgi, atsaucīgi. Latviskajā pusē mēs, krievu ģimene, nekad neizjutām diskomfortu. Jānis Brils ir brīnišķīgs cilvēks, viņš ļoti cienīja mūs, bet mēs savukārt vienmēr centāmies attaisnot viņa uzticību. Pat visgrūtākos lūzuma laikus mēs pārvarējām bez sevišķām bažām. Andrupene ir dzimtās mājas, kur pat sienas palīdz, bet cilvēku brālība tiek vērtēta īpaši augstu. Par ko es sapņoju? Lai visi radi un tuvinieki būtu veseli! Gribētos, lai arī mazbērni būtu laimīgi. Tagad laiki ir nestabili. Pati cenšos nepadoties vecumam. Jaunībā aizrāvos ar basketbolu un slēpošanu, tagad — skrienu. Tikai šoziem neiznāca paslēpot, jo nebija sniega. Lūk, arī citiem iesaku piekopt aktīvu dzīves veidu — tas lieliski palīdz pret visām kaitēm.”

Aleksejs GONČAROVS