Lieli plāni

Kā uzskata semināra dalībnieki no mūsu rajona, tā mērķis — dalībnieku motivēšana pārmaiņām, individuālo resursu atklāšana un stiprināšana, komunikācijas iemaņu attīstīšana — ir ļoti aktuāls daudziem cilvēkiem ar invaliditāti.

“Izmantojot iespēju, gribu pateikt lielu paldies viesu mājas saimniecei Maijai Levkovai, kura pat bija veikusi dažas pārbūves, lai varētu uzņemt semināra dalībniekus,” stāsta Dagdas invalīdu brālības “Nema” valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa. “Starp semināra dalībniekiem bija divi vīrieši labā-kajos gados, kuriem pēkšņi sabruka veselība, bet kuri atrada sevī spēku nezaudēt dzīvesprieku un atgriezās darba tirgū citā statusā. Viens strādā muzejā par gidu, apguvis daudz jauna un interesanta. Otrs, bijušais būvuzraugs, tagad raksta tāmes pie datora, kam zināmā mērā ir saistība ar viņa iepriekšējo darba jomu. Šie cilvēki ir dzīvs piemērs tam, ko var izdarīt, ja nepaliec viens ar savu problēmu četrās sienās. Bija pamācoši paskatīties uz viņiem, uzzināt viņu dzīvesstāstu, kas kārtējo reizi apliecina senu gudrību par to, ka nelaime nenāk brēkdama. Tomēr ar to vien dzīve vēl nav beigusies — var turpināt dzīvot pilnvērtīgi, darot ko citu.”

Kaļ lielus plānus

Nākamajā dienā Dagdā viesojās LCĪVSO Sustento valdes priekšsēdētāja Gunta Anča un viņas vietniece Iveta Neimane, kuras tikās ar pilsētas domes vadību un speciālistiem, lai apspriestu invalīdu problēmas. Starp citu, G. Anča pati ir spilgts piemērs cilvēka gribasspēkam un tā sniegtajām iespējām. Sustento valdes priekšsēdētāja pārvietojas ratiņkrēslā, ir ļoti atkarīga no apkārtējiem, viņai ir jāpalīdz pat paēst. Tajā pašā laikā G. Anča katras nedēļas sākumā strādā Briselē, aizstāvot Latvijas invalīdu intereses Eiropas Savienībā.

“Skatoties uz Guntu, redzējām dzīvu liecību tam, ka ar savu uzstājību, cen-tību un mērķtiecību tu vari būt ļoti noderīgs citiem, turpina M. Zariņa. “Tikšanās laikā Dagdā viešņas aktīvi interesējās par mūsu auklēto domu veidot šeit visa novada invalīdu centru. Šobrīd vēl nav izlemts, kādā statusā tas būs, bet centrs kalpos novada cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tam noteikti jābūt tādam, lai tajā var iekļūt ikviens, arī invalīdi ratiņkrēslā. Šobrīd mūsu organizācijas telpas ir otrajā stāvā, tā jau ir problēma, par kuras risinājumu domājam. Būtu labi, ja centrā varētu piedāvāt naktsmītnes invalīdiem, kuri ceļo. Pērn man zvanīja no organizācijas “Apeirons”, kurā visi ir ar kustību traucējumiem. Lūdza ieteikt viesu māju, kur varētu pārnakšņot astoņi invalīdi, kas pārvietojas ratiņkrēslos. Neatradām neko piemērotu, jo visur traucē sliekšņi un kāpnes. Būvējot, neviens nebija padomājis, ka arī invalīdi ceļo un ir gatavi maksāt par tūrisma pakalpojumiem.

Tikšanās laikā šai tēmai pievērsās arī tūrisma jomas speciāliste Dagdā Inese Plesņa. Nav padomāts, kā invalīds ratiņkrēslā varētu piekļūt tuvāk ezeram, kā viņam izbraukt tūrisma taku un apskatīt citas vietas. Patiesībā, realizējot projektus, to visu paredzēt un uzbūvēt nav grūti, grūtāk ir pēc tam pārbūvēt un pielāgot. Aktuāls ir iestāžu pieejamības jautājums, arī mūsu vidusskolā diemžēl nav nodrošināta iestādes pieejamība invalīdiem ratiņkrēslā. Varbūt to bērnu nav daudz, bet viņi ir gan pilsētā, gan topošajā novadā. Tā ir tikai daļa no jautājumiem, kas tika diskutēti šīs tikšanās laikā.”

Juris ROGA