Par krīzi, inflāciju, deklarāciju un biznesu par budžeta līdzekļiem

Kā saka, labāk vēlāk nekā nekad. Beigu beigās sapratusi, ka mūsu valsts mašīna strādā ierēdņu labā, tauta mēģināja protestēt ar parakstu vākšanu tautas balsojumam. Tikai mazā cilvēka problēmas nekad nav uztraukušas varasvīrus. Tādēļ arī dzīvojam tādā valstī, kur zemi ir izdevīgi nevis art, bet gan pārdot tālāk. Ja neattīstās ekonomika, tad aug cenas. Tas arī ir viens no inflācijas noslēpumiem. Ir jācīnās nevis ar augošām cenām, bet gan ar nabadzību.

Katru nedēļu apmeklējot pagastus, mums, korespondentiem, pastāvīgi nākas vērot, cik izmisuši ir lauku cilvēki. Mierīgā garā atdevuši spēcīgiem konkurentiem Latvijas cukura rūpniecību, mēs tagad ievedam to no Lietuvas un Polijas, kuras nepadevās Eiropas Savienības trikiem un nosargāja svarīgās tautsaimniecības nozares. Pat vienkāršiem mirstīgajiem sen kļuva saprotama mūsu pašmāju liberāļu naivitāte — visu ļaut atpirkt tirgum, jo vecās pasaules valstis, provocējot jaunās ES valstis lauksaimniecības nozaru sašaurināšanai, izcīna nākotnei tirgus telpu, kur monopolisti jau tagad diktē sev izdevīgas cenas. Inflācija ir neizbēgams globāls process, kuram gatavojas stiprās ekonomiskās valstis, bet Latvija turpina peldēt pa straumi. Lūk, arī nodzīvojām līdz tam, ka rekorda inflācijas un vairākuma cilvēku zemā iztikas minimuma apstākļos cenas pie mums ir augstākas nekā Eiropas Savienībā. Litrs piena Rīgā maksā dārgāk nekā Stokholmā un Helsinkos.

Tajā pašā laikā Zemkopības ministrija pārsteidzoši mierīgi turpina vērot, kā panīkst piena un gaļas nozare. Sākumā mūsu vadošie darbinieki aicināja zemniekus būvēt piena telpas, lai atbilstu Eiropas standartiem, bet tagad uz inflācijas viļņa krītas iepirkuma cenas. Iznākumā cilvēki sāka likvidēt slaucamās govis. Kā lai lauku cilvēks dzīvo un strādā uz zemes, pelna naudu bērnu skološanai? Krasi paaugstinās dīzeļdegvielas un elektroenerģijas tarifi, bet piena un gaļas iepirkuma cenas turpina strauji slīdēt lejup.

To, kas pašlaik notiek augstākajos varas ešelonos, bez vismazākā pārspīlējuma var nosaukt par dzīrēm mēra laikā. Godīgums, patriotisms, profesionālisms tagad nav modē, bet to, kas ir sirdsapziņa, maz kurš atceras. Tāpēc pēc varas partiju ilgās atrašanās pie vadības stūres mēs nu dzīvojam unikālā valstī, kur bagātie maksā mazāk nodokļu nekā nabagie. Vārdu sakot, cieš vienkāršā tauta. Radījuši sev pasakainu dzīvi pie budžeta siles, galvaspilsētas ierēdņi par nodokļu maksātāju naudu rīko sev greznus banketus pat personīgām vajadzībām, nekautrīgi braukā ar vajadzību un bez tās pa visu pasauli. Divi Izglītības un zinātnes ministrijas nosūtītie ierēdņi “nejauši” nokļuva uz hokeja spēli Kanādā pasaules čempionāta dienās. Turklāt varas iestādes turpina pārsteigt tautu ar visdārgākajiem celtniecības objektiem uz planētas, vai tas būtu Rīgas tilts pāri Daugavai, vai arī “Gaismas pils” par trešo daļu šīs fantastiskās summas. Kādam gadsimta jaunceltnes ir ļoti izdevīgas. Riskēšu teikt, ka šādu superprojektu realizācija stimulē Latvijas miljonāru skaita palielināšanos. Vēl viens mūslaiku paradokss: pasaulē notiek asa cīņa par kvalitatīviem migrantiem, bet no Latvijas turpina izbraukt labākie cilvēki. Tajā skaitā profesionāļi un speciālisti, kuri sagatavoti augstskolās un citās mācību iestādēs. Politiķu māksla ir padarīt tuvākos kaimiņus par izdevīgiem partneriem vai pat draugiem. Praksē politika pret Krieviju izraisīja bēdīgas sekas, kad mūsu valsts zaudē ienesīgu naftas tranzītu un pilnā mērā neizmanto neierobežoto austrumu tirgu. Varasvīru filozofija — pārdot un atdot Rietumiem visu, ko vien var, noveda pie tāda rezultāta, kad pēc analītiķu un ekspertu viedokļa Latvijā jau maz kas palicis. Pat banku sektors par 90% pieder ārzemniekiem. Valsts pārvaldē nav galvenā — perspektīvas domāšanas, tāpēc arī esam vienas dienas saimnieki. Mazajam biznesam vajadzīga liela nākotne. Civilizētajos Rietumos mazie un vidējie uzņēmēji veido pusi ekonomikas, kas nodrošina tādu valstu uzplaukumu.

Turpretim mēs turpinām savilkt cilpu ap mazo uzņēmēju un to Latgales zemnieku kakliem, kuri mēģina barot savas ģimenes ar tradicionālo paņēmienu: govju slaukšanu un lopu audzēšanu. Lauku cilvēku izmisums pārvēršas par protesta akcijām, tikai tagadējos biezādainos ierēdņus nekādi neuzveiksi: viņi jau uzcēluši sev gaišo nākotni. Kam lai tic valstī, kur pat pretkorupcijas resorā noslēpumaini pazūd gandrīz 130000 latu.

Rodas iespaids, ka mūsu valsti privatizējuši ierēdņi, bet vadības piramīda iekārtota tā, ka atdarināšana notiek no augšas uz leju. Pēdējā laikā redakcija saņem lūgumus un ierosinājumus komentēt mūsu vadītāju deklarācijas, kas tika publicētas nesen. Lasītāju neizpratne ir pilnīgi saprotama: trako inflācija, pensionāri dzīvo nabadzībā, trešā daļa iedzīvotāju naudas trūkuma dēļ neapmeklē ārstus, bet rajona padomē nevar beigt risināt pārāk grūtu uzdevumu, kā izlietot darba algas fondu. Lūk, arī izdomāja sniegt “sociālo palīdzību” pašvaldību vadītājiem, kuri acīmredzot arī pārstāv “visnabadzīgākos” latgaliešu slāņus. Runa ir nevis par nopelnīto, bet gan budžeta līdzekļu sadali, kas dod mums, žurnālistiem, pamatotas tiesības kā nodokļu maksātājiem uzdot jautājumus. No visas sirds es atbalstu papildu stimulējumu tādu pašvaldību kā Andrupenes, Robežnieku, Dagdas un Dagdas pagasta vadītājiem, kur ļoti daudz tiek darīts cilvēku labā. Bet par kādiem “nopelniem” gada “prēmiju” no rajona padomes 1300 latu apmērā saņem Ķepovas pagasta padomes priekš-sēdētājs Kazimirs Pizāns, ja viņa “draudze” sen pārvērtusies par varas iestādes bezpalīdzības un vienaldzības paraugu? Mums, korespondentiem, šajā izmirstošajā pusē sen vairs nav ko darīt. Tajā pašā laikā vadītājs bez kautrēšanās saņem 6090 latu gadā. Bet, lūk, viņa Svariņu kolēģis Donāts Golubs, autorita-tīvs pagasta padomes vadītājs un lielisks saimniekotājs, saņem tikai 4750 latu. Kur loģika un veselais saprāts, kungi?

Visvairāk apspriežama šobrīd ir rajona padomes priekšsēdētāja deklarācija. Ar viņu man, starp citu, ir normālas darba attiecības. Pastāvīgi redzu Andri Badūnu, kad viņš pilda prezentācijas funkcijas, taču ar to vien ir gaužām par maz, tāpat kā ar budžeta līdzekļu sadali, par ko arī saņem naudu pašvaldību vadītāji. Bet, lūk, ar efektīvu vadību un vērtīgām iniciatīvām rajons lepoties nevar.

Kam daudz dots, no tā arī tiek attiecīgi prasīts. Kārtējās vadītāju komandas darba rezultāts liek uzdot galveno jautājumu: bet vai tautai ir kļuvis vieglāk? Atbilde ir skaidra. Iedziļinoties publicētajās deklarācijās, tagad katram kļūst skaidrs: valsts krīzes sākums meklējams ne tikai valsts vadības pašā augšā. Pievērsīsimies redakcijas rakstam “Cik turīgas ir amatpersonas” un Badūna kunga deklarācijai. Rajona pirmās personas summārais gada ienākums darba algas veidā vien sasniedzis 33,2 tūkstošus latu. Plus 70000 latu no darījumiem ar nekustamo īpašumu. Lūk, uzskatāms personīgā biznesa piemērs, manipulējot ar nodokļu maksātāju naudu, kurai piekļūt var tikai izredzētie. Starp citu, mūsu pašu ievēlētie. Ienākums 200000 dolāru gadā (šajā valūtā tiek veikta pasaules statistika), lūk, jums vēl viena atbilde, kāpēc Latvijā vairojas miljonāru rindas. Žurnālista amats man liek būt objektīvam. Ar prieku aizstāvētu Badūna kungu, ja ilgajos vadības gados viņam uzticētajā Šķeltovas pagastā būtu parādījusies liela kokaudzētava vai brīvdabas muzejs kā Andrupenē. Vai arī tūrisma kompleksi kā kaimiņu Aulejas pagastā. Tūristu piesaistīšanai labs būtu arī eksotiskais zooloģiskais dārzs pēc Robežnieku piemēra, vēl jo vairāk tāpēc, ka rajona amatpersonas pastiprināti apguva tālo karsto zemju pieredzi kapitālisma celtniecībā. Acīmredzot Badūna komandas iegūtās zināšanas noderēs tikai perspektīvā — līdz ar temperatūras globālu paaugstināšanos. Tad arī sāksim dzīvot zaļi, kad sagaidīsim Latgales un Ēģiptes piramīdu celtniecības laikus un kad pakalnos ziedēs apelsīnu dārzi kā Itālijā. Izmantojot priekšsēdētāja iespējas divkāršā apmērā, Šķeltovas pagasta vadītājs varētu demonstrēt radošuma procesa paraugu atsevišķi ņemtā pašvaldībā, taču tas kaut kā nav redzams... Arī rajons kopumā nevar lepoties ar īpašiem sasniegumiem. Tiesa, šur tur šis tas ir darīts tūrisma attīstībā: manuprāt, šis process varētu apturēt tautas dzīves līmeņa krasu pasliktināšanos. Bet kur ir jauni projekti ar lielu investīciju piesaistīšanu, ko Latvijai ar varu uzspiež Eiropas Savienība?

Pēdējie gadi ir garām palaisto iespēju laiks. Mūsu rajons ļoti nokavēja ar teritoriālo reformu un pēc daudzu cilvēku viedokļa triju pagastu labprātīga atdošana kaimiņiem — tā ir ne tikai teritoriju, bet arī finansējuma zaudēšana. Kas ir tās senās idejas autors? Cik bieži mums nākas sastapties ar piemēriem, kad pagaidu personīgās intereses ņem virsroku gan pār veselo saprātu, gan arī pār patriotismu. Dzīve laista pašplūsmā, bet Krāslavas kultūras namā, kur retumis notiek rajona mēroga pasākumi, uzaicinātajiem nākas sēdēt vēl Brežņeva laika krēslos. Tam neesot līdzekļu, bet ierēdņu algošanai — cik vien uziet!

Pēdējā laikā pat Ministru prezidents Ivars Godmanis sācis runāt par nepieciešamību taupīt budžeta līdzekļus. Šis aicinājums nemaz netraucē mūsu Andrim Badūnam, kurš dzīvo Dagdā, braukāt pa Latgali ar jauno automobili. Dienā viņš paspēj pasēdēt trijos amata krēslos! Ja nu parēķinātu, cik izmaksā tāds vadības stils uz riteņiem nodokļu maksātājiem? Tikai nav kam to darīt: mūsu valsts prioritāte ir ierēdņu labā. Arī Latgales plānošanas reģiona padome radīta kā sile, pie kuras tikuši visizveicīgākie. Reģions kā bija, tā arī palika visdepresīvākais. Te arī meklējams viens no krīzes iemesliem. Rezultāts ir likumsakarīgs: vienam dots viss, citam — nekas.

Pilsētnieki un lauku ļaudis, ar kuriem ik dienas tiekamies mēs, “Ezerzemes” korespondenti, neslēpj izmisumu un uzdod vienu un to pašu jautājumu: “Kā dzīvot tālāk?” Ko varam ieteikt? Jūs esat godīgi? Un esiet mierīgi. Laiks visu nostādīs savās vietās. Uz citu nelaimes rēķina laimīgs nebūsi.

Aleksejs GONČAROVS