Senlaicīgās mājas jauna dzīve

Fjodoru un Jeļenu es pazīstu sen — viņi pārdod dārzeņus Krāslavas tirgū. Interesanti ir vērot viņus, kad sezonas laikā abi stāv aiz tirgus letes, noteikti viens no otra tālāk, un katram savas tomātu šķirnes. Arī siltumnīcas viņiem ir katram savas: Fjodors audzē šķirnes “Vērša sirds” tomātus: tie ir garšīgi, rozā un dzelteni, bet viņa dzīvesbiedrei ir citas šķirnes un sortiments divas reizes plašāks. Siņicas labi apguvuši pircēju psiholoģiju, kuri ne jau aiz labas dzīves ilgi izvēlas preci un tikai tad pērk. Cik reizes gadījies tā, ka no Fjodora aiziet, pie Jeļenas nopērk. Vai otrādi.

Kas sakāms par mani, tad es, nebaidoties aizvainot Jeļenu, parasti eju pie Fjodora. Ne tikai tāpēc vien, ka viņš ieteiks vislabākos pēc izskata un garšas dārzeņus, bet arī pastāstīs pēdējos makšķernieku jaunumus, kas nonāk pie viņa. Taču par to nedaudz vēlāk, bet pagaidām ielūkosimies zemnieku saimniecībā “Indriķi”. Sen zināju, ka simpātiskie dārzeņu tirgotāji dzīvo kaut kur Daugavas kreisajā krastā, arī Fjodors vairākkārt aicināja mani ciemos, taču aizvien kaut kā neiznāca. Bet te pavasarī, mek-lējot tēmu laikrakstam, es vērsos pie Andra Uzula, un pagasta vadītājs, nedaudz padomājis, ieteica man pazīstamo cilvēku adresi. Es arī ierados pilnīgi negaidīti: rīta ag-rumā dzīvesbiedri Siņicas rosījās siltumnīcās. Te es arī satiku pazīstamos krāslaviešus, kuri neslēpa savu prieku par teicamu stādu iegādi. Dārzeņu audzētāji pastāstīja, ka zaļās preces pieprasījums ir kā nekad augsts: inflācijas apstākļos daudzi pilsētā sākuši audzēt savus gurķus, tomātus un piparus, kas noteikti pazeminās dārzeņu pieprasījumu tirgū. Perspektīvas ir satraucošas, bet ko darīt — jāriskē. Darbs siltumnīcās ir ļoti smags. Jau februāra vidū visa māja pilna ar kastēm, kur aug dēsti, kas pēc mēneša pārceļo uz siltumnīcām. Četras siltumnīcas aizņem 17 āru platību. Šogad apkures sezona sākās 23. martā un turpinās arī tagad: maijs bija auksts, bet dārzeņiem vajadzīga 20 - 25 grādu temperatūra. Te arī naktī neiznāk gulēt, nākas celties divas reizes, lai pieliktu malku kurtuvēs. Toties dēsti izauga savlaicīgi, un pateicīgie pircēji, kuri pilnībā uzticas zemniekiem, aizved kvalitatīvu preci ne tikai uz Krāslavu, bet arī uz Daugavpili un Rīgu. Patlaban siltumnīcās jau ienākas gurķi. Daudz šķirņu izmēģināja Siņicas, kamēr izvēlējās “Mirabellu”. Lai arī audzēšanā šīs šķirnes gurķi ir kaprīzi, toties labi izskata un garšas ziņā, plāna miza un dod lielisku ražu. Galvenais ir tas, ka šie teicamie gurķīši patīk pircējiem un pārpircējiem. Der marinēšanai, skābēšanai un, aizvākotus trīslitru burkās, tos parasti var uzglabāt pāris gadu. Jāpiebilst, ka pārupes gurķi tiek audzēti trūdzemē, bez minerālmēsliem, tas arī ir to garšas īpašību noslēpums.

Tomātus Siņicas sāk pārdot tirgū ap Jāņiem, un pārdošanas sezona turpinās līdz pat pirmajam salnām. Krāslavas stabilās cenas sezonas vidū par zemām nenosauksi, taču Fjodors, pārzinot situāciju, man paskaidroja, ka tieši tāda prece galvaspilsētas tirgos maksā trīs reizes dārgāk. Par to viņam vairākkārt teica pazīstami rīdzinieki. Tā ka par Pārdaugavas siltumnīcu saimniecības augsto rentabilitāti nenākas runāt. Kā norādīja Fjodors: “Maizei un sviestam pietiek.”

Ātri rit laiks. Pirms trim gadu desmitiem viņi satikās dejās Kalniešos. Divus gadus draudzējās, pēc tam nosvinēja kāzas. Piedzima dēls, it kā nesen bija vēl puika, bet tagad labi nodrošināts cilvēks. Nu jau seši gadi, kopš brauc jūrā, puspasaules apskatījis. Satika savu otro pusīti, un tagad viņiem Daugavpilī ir gan dzīvoklis, gan arī mašīna. Vecākiem klājies grūtāk: gandrīz sagaidīja dzīvokli rindā Krāslavā, kad sākās pārbūves un sabrukuma laiki. Dzīvesbiedri Siņicas neapjuka un izvēlējās dzīvi laukos. Nu jau pagājis sešpadsmit gadu, kopš viņi apmetās pana Meduņecka muižas daļā. Pie viņu mājas ķieģeļu sienas arī tagad redzams ēkas uzcelšanas datums: 1819. gads! Prata gan mūsu senči būvēt mājas vairākiem gadsimtiem, ar ko mēs esam sliktāki? Senās celtnes atrodas drošās rokās, bet zemes Siņicām gana: 16 hektāru un plus nomātie. Sākumā zemnieki izmēģināja visu: audzēja liellopus, kuru skaits sasniedza 16, kā arī pusduci cūku. Taču gadi bija dažādi, un grūtais darbs ne vienmēr atmaksājās. Bet divdesmit darba gados siltumnīcās viņi uzkrāja pietiekamu pieredzi. Kādu reizi viņi pieņēma lēmumu nodarboties tikai ar dārzeņu audzēšanu, par ko pagaidām nav vīlušies. Lai gan nevaldāmā inflācija viņiem radījusi bažas...

Fjodora un Jeļenas māja atrodas brīnišķīgā vietā, kur saglabājušās liepu un kastaņu alejas vēl no pana laikiem. Ir pat dažas skujmetes un viens ciedrs. Taču, kā saka, par baudu ir jāmaksā. Simtgadīgo koku dobumos savairojies tik daudz caunu, ka no šiem nekaunīgajiem zvēriņiem cietušas ne tikai vistas un truši. No 22 stropiem neskartas palikušas tikai piecas bišu saimes. Ziemā caunas pārgrauž stropu sienas un noēd vasku, medu un bites. Kamēr saimnieks apķērās, jau bija par vēlu. Lai pasargātu bites, kas palikušas, Fjodors uzstādīja slazdus. It kā arī izdevās savaldīt rijīgās caunas. To dēļ apkaimē vairs nav palicis nevienas vāveres.

Mans senais paziņa nav mednieks, toties ir kaislīgs un veiksmīgs makšķernieks. Mēs tikāmies uz ledus, bet vasarā dodam priekšroku fidera rīkam, ar kuru Fjodoram laimējās noķert astoņus kilogramus smagu savvaļas karpu un 3,2 kilogramus smagu plaudi, bet spiningotājs Siņica lepojas ar līdaku, kuras svars bija gandrīz 12 kilogramu. Viņa dzīvē bija tāds gadījums, ka jūlijā vienā copes reizē viņš izvilka pāris spaiņu karūsu. Cienāja visus draugus un kaimiņus. Lāga dvēsele...

Aleksejs GONČAROVS