Pirmais solis sperts

Biedrībā apzinās, ka katrs invalīds ir ļoti atkarīgs no vecāku un ģimenes atbalsta, tāpēc gribēja īpaši pateikties mātēm. Paši sameklēja dzejoļus, sagatavoja novēlējumus un ziedus, ko pasniegt savai mammai. Ciemos tika uzaicināta Anželikas Pokules vadītā bērnu popgrupa “Dardedzīte”, lai iepriecinātu pasākuma dalībniekus ar skaistām dziesmām. Lai gan aicinātas bija daudzas invalīdu māmiņas, svinīgajā pasākumā piedalījās tikai divas. Acīmredzot šis piedāvājums mammas pārsteidza nesagatavotas. It kā ir vēlme, bet arī bail: “Kā es tur iešu, ko es tur darīšu?” Tas nozīmē, ka jāstrādā ne tikai ar invalīdiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem, lai viņus iesaistītu pasākumos. Bet dažreiz dzīvē jāpieņem tas, ko neplānojam. Nekas nenotiek bez iemesla, laikam tā tam bija jābūt. Taču arī tas ir sasniegums, galvenais — pirmais solis ir sperts. Atnākušās mammas bija patīkami pārsteigtas, turklāt klātesošajiem bija interesanti uzzināt, kā viņas tiek galā ar savām svarīgākajām rūpēm — bērnu un mazbērnu audzināšanu.

Zoja: “Man trīs savi bērni, divi pieņemti, pieci mazbērni. Izbaudām ļoti priecīgus brīžus, kad varam sapulcēties visi kopā. Ir bijis gan viegli, gan grūti — dzīvē taču visādi gadās! Bet visas dzīves problēmas ir risināmas, no jebkuras bezizejas ir vismaz divas izejas, tikai vajag labi padomāt, lai tās atrastu.” Kad ir pieci mazbērni, kuri nāk no dažādām ģimenēm un reizēm sāk savā starpā ķildoties, jābūt ļoti apķērīgai, lai viņus samierinātu. Zoja nekad neiet un nemeklē vainīgo, viņa sasauc visus kopā un liek pie darba vai iesaista sporta nodarbībās. Skat, drīz vairs nav ne taisnīgā, ne vainīgā. Citreiz visi kopā dodas ogot — mazbērniem ļoti garšo Zojas pagatavotais saldējums, kā arī citi kulinārie gardumi, kurus sieviete prot sagatavot katra gaumei.

Leonora: “Man ir divas meitas, septiņi mazbērni un divi mazmazbērni — liela un draudzīga ģimene. Satiekamies, sadzīvojam labi, pagai-dām mani visi klausa!”

Leonora mīl pārsteigt bērnus ar saldumiem. Paši mazie katru vakaru atnāk novēlēt labu nakti, jo zina, ka vecmāmiņa kaut ko iedos: cepumus, konfekti, citus saldumus. Bijuši pat gadījumi, kad bērneļi gaišā dienas laikā nāk novēlēt labu nakti cerībā, ka vecmāmiņa apdāvinās ar saldumiem. Par nerātnībām Leonora pabar, piebilstot: “Pateikšu tētim un mammai, ja neklausīsiet!”

Pasākuma rīkotāji bija paturējuši prātā, ka ne visiem mammas ir dzīvas un var piedalīties, tālab tika paredzēts īss atceres brīdis. Katrs invalīds aiz-dedzināja svecīti un nolika pie skaista ziedu pušķa uz galda, tādējādi godinot mūžībā aizgājušo mammu. Tradīcija četrreiz gadā sumināt pavasarī, rudenī, ziemā un vasarā dzimušus gaviļniekus iesākusies kopš biedrības dibināšanas. Šoreiz tika sveikti septiņi cilvēki, kuri dzimšanas dienu svin aprīlī, maijā un jūnijā. Maijs ir ģimenes svētku mēnesis. Pasākumā izskanēja doma, ka nākamgad šo pasākumu izveidos kā ģimenes svētkus, lai vienreiz gadā sanāk kopā visi invalīdu ģimeņu locekli.

Juris ROGA