Es gribu tur dzīvot!

Ceļojums uz Īriju sākās ar lidojumu uz Dublinu, kur dēls sagaidīja māti un iesēdināja automašīnā, lai vestu uz savu dzīvesvietu — Korkas pilsētu. Līdz ar to pirmie iespaidi par Īriju Leontīnai saistaās ar šīs valsts lieliskajiem autoceļiem: “Braucām naktī, ceļš asfaltēts un apzīmēts ar atstarojošu materiālu, kas uzklāts vai iestrādāts tieši asfaltā. Ceļš taisns, krustojumu vienā līmenī ar autostrādi nav. Dēlam automašīnā uzstādīta navigācijas iekārta, kas pasaka priekšā, kā labāk braukt.”

Atšķirībā no Dublinas, kura pamazām kļuva par angļu priekšposteni Īrijā, Korka ir īstā Īrijas galvaspilsēta. Leontīnu pārsteidza pilsētas klusums un miers. Cilvēki Korkā neskrien pa ielām tā, kā Rīgā vai Daugavpilī. Korka savā attīstībā kļuva par tipisku viduslaiku pilsētu, līdz ar to šeit ir interesanta arhitektūra. Leontīna no sirds priecājās par savdabīgajām baznīcām un skaistajām mājām. Pilsētas centrā lielākoties ir vienstāvu, divstāvu vai trīsstāvu apbūve. Par augstākām tikpat kā nekļūdīgi var sacīt, ka tas ir ofiss vai cita sabiedriskas nozīmes ēka.

Leontīna: “Individuālās mājiņas krāsotas ļoti gaišos toņos, lodziņi nav lieli, jo pilsētu bieži apciemo vētras. Sevišķi pārsteidz rūpīgā sakoptība, pie katras mājas ir smuki apcirpts dzīvžogs, aug puķītes un košumkrūmi. Pie okeāna ir milzīgi kalni, bet lieli kalni ir arī iekšzemē. Tie ir apdzīvoti, izveidojot terases, uz kurām sabūvētas māju rindas. Bet arī šeit pie katras mājiņas ir iekopta teritorija. Kopumā tas rada spēcīgu iespaidu par ļoti sakoptu zemi. Nav neviena kvadrātmetra, kas nebūtu sakopts. Turklāt ir skaidri iezīmētas īpašumu robežas, piemēram, ar dzīvžogu vai pie okeāna izliktas ar akmeņiem. Lauki akurāti, ganās aitas, govis, zirgi, tikai bites nekur neredzēju. Es gribu tur dzīvot!”

Leontīna pārliecināta, ka Īrijā cilvēki dzīvo labi, tas esot acīmredzams. Viņa ievērojusi, ka pie automašīnas stūres bieži redzamas tieši sievietes. Korka un Dublina ir lielas pilsētas, bet nevienā no tām automašīnas nestāv uz ielām, tamdēļ paredzētas īpašas daudzstāvu autostāvvietas, par kuru izmantošanu jāmaksā. Neskatoties uz cenu, tās ir aizpildītas, Jānim esot bijis jābrauc pat uz piekto stāvu, lai novietotu automašīnu. Starp citu, policisti Īrijā strādā ļoti neuzkrītoši. Izbraukājusi lielus ceļa gabalus līdz pat okeānam, policiju Leontīna redzēja tikai pāris reizes. Vienreiz tie bijuši uz velosipēdiem, otrreiz apdzina automašīna ar ieslēgtām bākugunīm — laikam kaut kur tālāk bija noticis negadījums. Visbeidzot vienu vakaru stāvvietā iepretī Jāņa mājas logiem uz nakti tika novietotas divas policijas automašīnas. Viss. Vairāk nekur viņus neredzēja, bet kārtība uz ceļiem ir, un ceļu satiksmes dalībnieki noteikumus tīšuprāt nepārkāpj.

Satikties, kontaktēties ar Īrijas pensionāriem Leontīnai nebija iespējas. Toties viņa no sirds parunāja ar dēla draudzeni Renāti, kura ļoti gaidīja ciemos Jāņa mammu. Renāte ir no Staiceles, Īrijā dzīvo un strādā jau četrus gadus. Divatā ar Jāni īrē mēbelētu un pilnībā aprīkotu dzīvokli. Leontīnai īpaši patika tas, ka nav jālauza galva par tādām sadzīviski svarīgām lietām kā veļas automāts vai plīts. Vienīgi ainava te savdabīga: caur virtuves logu uzreiz redzama klints, otrā pusē ceļš un autostāvvieta. Par pilnībā mēbelētu un ar sadzīves tehniku aprīkotu dzīvokli viņiem jāmaksā 600 eiro mēnesī, bet nopelna aptuveni 2000 eiro katrs. Dzīvoklī pietiek vietas pašiem un ciemiņu uzņemšanai: divas guļamistabas, zāle un virtuve. Ir karstais un aukstais ūdens, dušā mazgājies, cik tīk. Siltumu istabās regulē ar nelielu kloķīti uz sienas. 18 grādu temperatūrā Leontīna jutās pavēsi, dēls uz viņas ciemošanās laiku ieregulēja virs 20 grādiem.

Taču vislielākās emocijas Leontīna izbaudīja, tiekoties ar Jāņa un Renātes darba devēju: “Mani iepazīstināja ar dēla šefu, kuram pieder veikals “Deniss”. Priekšnieks tikai pāris gadus vecāks par dēlu, tā ka darbā abiem lieliski saskan. Veikals ir interesants — tur gatavo čipsus, burgerus un visu citu, kas ir ēdienkartē, taču maltīti uz vietas ietur retais. Te arī nav ne galdu, ne krēslu, tikai augsta lete. Klienti iepērkas, lai ēdienu notiesātu mājās. Sevišķi pērk pirms brīvdienām, jo tur ļaudis paši mājās tikpat kā negatavo, bet iegādājas jau gatavu ēdienu.

Rīta pusē Jānis četras stundas veic veikalā smagāko vīriešu darbu, pēc tam brauc pie saimnieka un strādā celtniecībā. Saimnieks — pati laipnība. Žēl, ka nemācēju angļu valodu, dēls to jau apguvis pilnībā. Vienojāmies, kad es otrreiz aizbraukšu, runāšu ar saimnieku angliski, kad viņš atbrauks ciemos uz Latviju — runās latviski. Draudzīgais saimnieks izrādījās visnotaļ pretimnākošs un manas viesošanās laikā Īrijā dēlu lūdza pastrādāt tikai veikalā, bet dienas otrajā pusē no darba atbrīvoja. Jānis to nedēļu gāja darbā uz plkst. 7 un 9.30 jau bija mājās. Savukārt, Renātei vispār iedeva pāris brīvas dienas. Apsolīja, ka nākamreiz abiem iedos brīvu nedēļu, lai atpūstos un pabūtu kopā ar mammu. Saimnieks arī ieteica, kurp būtu labāk aizbraukt un apskatīt skaistākās vietas Īrijā. Tās patiesi izrādījās krāšņas un neaizmirstamas. Kopumā nobraucām vairākus simtus kilometru, divreiz bijām pie okeāna, apmeklējām botānisko dārzu, gājām pa kalnu pāreju, kas radīja baisas sajūtas, bet tajā pašā laikā kalnos paveras skaista panorāma. Bijām indiešu restorānā un daudz kur citur.”

Leontīna ļoti apmierināta ar savu ceļojumu un nenožēlo ne minūti iztērētā laika. Kā jau pensionāre, kas līdzīgi citiem Latvijas pensionāriem, ir pakļauta smagajai inflācijas nastai, viņa pievērsa uzmanību cenām Īrijā. Par malto gaļu svešumā maksājusi piecus eiro, kas mūsu naudā būs aptuveni Ls 3,50. Par maizi Īrijā maksājusi ap 60 santīmu, pārrēķinot mūsu naudā. Īrijas veikalos nopērkamas arī Latvijas preces, piemēram, Dobeles miltu paka par diviem eiro.

Leontīna secinājusi, ka cenas viņu un mūsu veikalos ir tuvas, tikai visu izšķir viena nianse: “Pensionāri tur saņem 1000 eiro, mēs Latvijā — 100 latus. Manuprāt, valdībai aktīvāk jācīnās ar aplokšņu algām, lai nodokļus maksā no visas summas. Arī nodokļus mazajiem biznesmeņiem noteikt mazākus. Varbūt tad arī mēs sāksim pa īstam dzīvot.”

Juris ROGA