“Mācās pie tiem, kurus mīl”

Maija pirmā sestdiena bija neparasti saulaina, kas arī pastiprināja lielo svētku noskaņu. Tikšanās iegansts bija visai nopietns — apritējis 140 gadu, kopš Piedrujas pagastā tika radīta pirmā tautskola. Vietējās izglītības sistēmas pirmsākumi meklējami tālajā 1868. gadā, kad Piedrujā tika atvērta tautskola ar krievu mācībvalodu, kuru apmeklēja pussimta zēnu. Pēc četrdesmit gadiem parādījās vēl divas sešklasīgās skolas — Aleksandrovā un Vaivodos, bet divdesmito gadu sākumā — sākumskola Tolojevcos, bet Piedrujā sāka darbu ebreju skola. Vēlāk ciematā tika atvērta arī poļu sākumskola. Piecdesmitajos gados tika atvērtas sākumskolas Dvorčānos un Zarekos, bet Piedrujas sākumskola kļūst par septiņgadīgo. Jau tālajā 1966. gadā visas vietējās sākumskolas tiek slēgtas, bet jaunajā ēkā Piedrujā sāk strādāt astoņgadīgā skola, kurai blakus astoņdesmitajos gados tiek būvēta mūsdienīga sporta zāle.

Vēlāk vēsturiskie notikumi pavērsās tā, ka stabila materiālā bāze Piedrujā neglābj situāciju: vietējā mācību iestādē dzīve pamazām apsīkst, lauku iedzīvotāju masveida izbraukšana no Latgales, it īpaši tās nomalēm, turpinās. Lai cik satraucoši tas būtu, tomēr lauku skolās audzēkņu skaits sarūk vairākkārtīgi. Labākajos gados šo lauku skolu apmeklēja vairāk nekā simts skolēnu, bet tagad te mācās 39 bērni, turklāt astoņi no viņiem — pirmsskolas grupā. Tāda, lūk, realitāte...

Visā skolas pastāvēšanas vēsturē te strādāja septiņdesmit pedagogu un nomainījās astoņpadsmit direktoru. Savā apsveikuma runā Edvīns Utināns, kurš vada pamatskolu kopš 1995. gada, īpaši sirsnīgi atsaucās par skolotājiem veterāniem, kuri ierakstījuši spilgtas rindas vietējā vēsturē. Tie ir Zinaīda un Vasīlijs Makarovi, Henrihs Evarts, Vija Bārtule, Kirils Krotovs, Regīna un Aleksejs Žmeido, Pēteris Šakelis, Jekaterina Moisejenko, Ludmila Šavikina un daudzi citi pedagogi pēc aicinājuma. Tāpēc pilnīgi dabiski, ka bijušie absolventi atgriežas dzimtajā skolā jau kā skolotāji, piemēram, Ludmila Paņko un Ņina Vasiļjeva.

Savu uzstāšanos direktors pabeidza ar skumju pieskaņu: “Tāpat kā cilvēka dzīve nav mūžīga, tas pats attiecas arī uz lauku skolas pastāvēšanu, ja tajā būs maz audzēkņu...”

To dienu bez vismazākā pārspīlējuma nosaucu par ziedu svētkiem. Košus pušķus es redzēju visur — pierobežas ciemata ielās, skolas koridoros, klasēs un, protams, pārpildītajā aktu zālē. Tulpes, neļķes, rozes bija paredzētas jubilejas svinību galvenajiem vaininiekiem: skolotājiem, kuriem neatmaksājamā parādā ir simtiem viņu skolēnu, kuri saņēma ceļazīmi lielajā dzīvē. Vērojot ieilgušo ceremoniju, kad publiski tika izteikta pateicība skolotājiem, es neviļus atcerējos nemirstīgo J. Gētes frāzi: “Mācās pie tiem, kurus mīl.”

Skolas muzikanti un dziedātāji dāvāja viesiem vislabākos mākslinieciskās pašdarbības priekšnesumus, bet cilvēki aizvien nāca un nāca. Kuplais pasākums visbeidzot pārvietojās uz sporta zāli, taču arī tur bija maz vietas. Liela jubileja — plašs vēriens!

Aleksejs GONČAROVS