Katram savs redzējums

Guntis Grišāns konkursā līdzinājās rafinētam inteliģentam, kādu pat grūti aprakstīt. Ne velti Ezernieku vidusskolas direktors un fizikas skolotājs Alek-sandrs Gžibovskis par šo audzēkni izteicās tā: “Viņam piemīt oriģināla domāšana, interesants viedoklis par visu un nestandarta dzīves uztvere. Tiesa, vēlamo rezultātu fizikā šīs īpašības nav devušas.”

Arī Guntis atzīst, ka mācības nav viņa stiprākā puse. Toties var lepoties ar citām īpašībām: “Manā kompānijā vēl neviens nav garlaicībā žāvājies vai aizmidzis — nekad nepalaižu garām iespēju pajokot. Protams, tie nav cilvēka godu un cieņu aizskaroši joki, šajā ziņā cenšos būt ļoti uzmanīgs. Mani joki ir draudzīgi, pat ja kāda asara pa vaigu arī noripo, neviens nav apvainojies.”

Kā zināms vissaldākais laiks jokiem ir smieklu mēnesis — aprīlis, bet Guntis par sevi atgādina turpat katru dienu. Ezernieki ir jaunieša dzimtene, šeit piedzimušas un izaugušas viņa divas māsas Ineta un Ruta, kurām jau ir savas ģimenes un patstāvīgs darbs Dagdā. Puiša mamma ir aptiekāre Ezerniekos, bet tēvs, kādreizējais pašvaldības priekšsēdētājs, nomira 2000. gadā. Pats Guntis šobrīd vēl nezina, kādu profesiju vēlētos apgūt. Bija domājis par celtniekiem, bet to jau saradies vairāk kā vajag, un tagad jaunietis apsver sociālās pedagoģijas jomu, bet konkrētu profesiju izvēlēsies pēc situācijas, kad pienāks laiks studijām. Zīmīgi, ka sarunas laikā jaunietis vispār nesūkstījās par sadzīviskām grūtībām, kādas ģimenei jāpārvar. Viņš jau trešo vasaru plāno meklēt un strādāt algotu darbu, motivējot savu izvēli ar vēlmi būt neatkarīgam līdzekļu izlietojumā. Nākas sniegt palīdzīgu roku arī mammai mājsaimniecībā: ģimene tur pāris cūkas, kazu.

Guntim ir daudzpusīgas intereses. Zīmīgi, ka starp tām tikpat kā nav vietas tehnikai un mūsdienu jaunatnes slimībai — internetam. Bija mocis, bet — salūzis, un jaunietis liek to mierā. Tiesa, šobrīd puisis mācās autoskolā “Madaras” — grib nokārtot eksāmenus B kategorijas autovadītāja tiesību iegūšanai. Savas automašīnas nav, bet tiesības dzīvē noderēs. Savukārt, laiku datoram vai sērfošanai internetā Guntis atvēl minimāli — ja ir slikts laiks un nav ko citu darīt. Jaunietis labprātāk uzturas svaigā gaisā savu klasesbiedru un gados jaunāku draugu kompānijā. Kā jau dejotājs, ir iecienījis diskotēkas skolā un tautas namā, kur tās ir biežāk.

Konkursā “THE BEST” Guntis pierādīja, ka ir virtuozs dejotājs, jo dejotāju konkursā “Varam!” meitenes basās kājas tā arī palika viņa slideno kurpju neskartas. Arī citus konkursa uzdevumus abi veica spīdoši.

Guntis: “Mana partnere bija basām kājām, bet es kurpēs, kuras ļoti slīdēja. Neskatoties uz to, ne reizi neuzkāpu Dacei uz kāju pirkstiem — kā nekā apmeklēju deju pulciņu. Vispār nodejojām labi, arī ritms neizjuka apavu trūkuma dēļ. Starp citu, kā viens no faktoriem, kāpēc pievērsos dejošanai, ir iespēja par brīvu apmeklēt diskotēkas, tādējādi katru nedēļu ietaupu 70 santīmu. Turklāt dejošana vilina ar iespēju uzstāties publikas priekšā, kas man patīk. Vēl arī daiļas meitenes!

Uzskatu, ka, salīdzinot ar pērno gadu, šoreiz konkursantiem bija vieglāk, jo mazāk jārunā mikrofonā. Bija jāprezentē Ezernieku pagasts un jauniešu klubs — plakāti tika piestiprināti pie sienas. Ar asprātību pievērst sev uzmanību varēja konkursā “Saskati skaisto sev blakus”, bet nākamajā — “Jau-nieti! Pievienojies!” — vajadzēja izveidot atbilstošu sauklim reklāmu. Improvizējot par tēmu “Pēc 20 gadiem”, centāmies parādīt savu redzējumu uz to, kā jaunieši izklaidēsies 2028. gadā. Nācās atbildēt uz jautājumiem par to, kas notiks, ja sieviete dzemdēs autobusā; ko darīt, ja pie kaimiņa durvīm bļauj kaķis; kā rīkoties, ja kāds aizrijas ar vīnogu? Darījām, ko spējām, bet uzvarai mazliet pietrūka veiksmes. Laikam žūrijai mūsos kaut kas tomēr nepatika, ja jau uzvarēja citi.

Runājot kopumā par lauku jauniešu iespējām, jāatzīmē, ka to nav daudz. Paldies Dievam, Ezerniekos izveidojusies jauniešu organizācija “Ežezers”, kur katrs var lietderīgi pavadīt brīvo laiku un parādīt citiem savas spējas. Pavasara sākumā mēs paši savā pagastā organizējām sporta spēles “Dēlietis un bo-ķis”, kuras guva pozitīvas iedzīvotāju atsauksmes. Dēlietis un boķis senlatviešiem nozīmēja to, ko mūsdienās saprot ar vārdiem jaunietis un bumba. Uz spēlēm bija atbraukuši arī Svariņu jaunieši, gāja jautri. Vispār esam salīdzinoši jauna organizācija ar kādiem 20 reģistrētiem biedriem, bet reāli aktīva ir aptuveni puse.”

Sev uzmanību Guntis pievērš arī ar krustiņu uz kakla. Izrādās, viņš piekalpo mācītājam baznīcā — ir ministrants jau gadus 6 vai 7. Sākumā nekādu lielo interesi par baznīcu nav jutis, bet, mammas pierunāts, tomēr turp aizgāja. Ar laiku iepatikās, tagad Guntis baznīcā sastopams praktiski katru svētdienu, Lieldienās, Ziemassvētkos un baznīcas svētkos.

“Varbūt retumis kāda diena arī izkrīt, bet cenšos neizlaist,” turpina jaunietis. “Diem-žēl kopējais baznīcā gājēju skaits sarūk: ja kādreiz bija aptuveni 80 dievlūdzēju, tad pēdējā laikā ir pussimta, bet gadās arī vēl mazāk. Apmeklējums ļoti atspoguļo gadalaiku: ja labs laiks — ir daudz cilvēku, ja mazliet sabojājas — krietni mazāk. Jaunatnes praktiski nav, acīmredzot nav modē staigāt uz baznīcu. Grūti pateikt, kādi vēl varētu būt iemesli. Jaunais mācītājs šeit ļoti aktīvs un progresīvs cilvēks, kurš prot iedvesmot. Nepārspīlēšu apgalvojot, ka viņš aktīvāks par mums, jauniešiem, visiem kopā ņemtiem. Bet vien-alga neizdodas piesaistīt jauno paaudzi baznīcai. Bija mēģinājums aicināt visus Ezernieku jauniešus parunāties ar mācītāju tautas namā, bet atnāca tikai pāris cilvēku, kas jau iet uz baznīcu.”

Ir jāpilda arī daži ierobežojumi, piemēram, katoļiem neēst gaļu piektdienās, svētdienās nedrīkst strādāt. Starp citu, no mācībām tādējādi izvairīties nevar, jo runa ir par fiziskām aktivitātēm. Jaunietis apgalvo, ka aiz muguras neviens neaprunā tos, kuri atraduši ceļu pie Dieva. Pat apbrīno, sak, malacis! Bet paši — nē. Negribas agri mosties no rīta, baznīcā šķiet garlaicīgi. Laikam jau tā ir, ja neieklausies mācītāja vārdos.

“Mana attieksme mainījās, kad sāku tuvāk izpazīt mācītāja sacīto vārdu dziļo jēgu,” Guntis neslēpj, ka agrāk arī pašam, sēžot baznīcas solā, bija garlaicīgi. “Katrā sprediķī paslēpta dziļa filozofiska doma, tikai jāprot to saklausīt.”

Tomēr arī Guntis baznīcā nesaskata sava mūža aicinājumu, bet saikni ar to viņš gatavs uzturēt arī nākotnē, pat mainot dzīvesvietu.

Juris ROGA