Dace no Svariņiem

Saprotot visu atbildību, kad korespondenta domas var ietekmēt fināla rezultātu, parasti mēģinu atjokot un atturos no atbildes. Paskaidrošu, kāpēc. Pirmkārt, analoģiskos pasākumos pildu savu galveno uzdevumu: meklēju efektīgus fotokadrus, tāpēc nevaru izsekot visām peripetijām, bez kurām nav iespējami konkursi. Otrkārt, personīgi un vizuāli var novērtēt tikai emocionāli intuitīvā līmenī, kas arī ir subjektīvā uztvere.

Runājot godīgi, nesen notikušajā rajona konkursā “THE BEST” es biju vienkārši pārliecināts, ka Dace Boboviča ir ārpus konkurences. Fakts ir acīmredzams: Krāslavai un Ezerniekiem bija vienāds punktu skaits. Turklāt tieši pirms gada sarkano uzvarētāja lenti pilnīgi godīgā cīņā izcīnīja Ezernieku vidusskolas pārstāvis Jānis Lutinskis.

Kad norima kaislības, pagāja skolēnu maija brīvdienas, es uzskatīju par savu profesionālo pienākumu tuvāk iepazīties ar Daci. Manu izvēli paslavēja arī skolas direktors Jānis Gžibovskis: “Mūsu vienpadsmitā klase ir ļoti stipra, spējīga izvirzīt pat vairākus konkursa pārus!” Tad es pajautāju Dacei, kāpēc izvēlējās tieši viņu? Meitene atbildēja uzreiz: “Jānis Lutinskis, atzīts favorīts, pienāca man klāt, piedāvāja aizstāvēt skolas godu rajona jauniešu konkursā “THE BEST” un nosauca partneri — klases biedru Gunti Grišānu. Ideja man uzreiz iepatikās, vēl jo vairāk tāpēc, ka to atbalstīja visa klase. Uzreiz saņēmu oriģinālus piedāvājumus. Radās galvenā problēma — balles tērps. Te es atcerējos, ka manai vecākajai māsai Birutai ir izlaiduma kleita, kuru viņa vilka mugurā tikai vienu reizi. Pielaikoju, piegāju pie spoguļa un priecīgi iesaucos: rozā krāsa ir mana! Vakarkleitas garums — tieši līdz grīdai, pat nedaudz nožēloju, ka tā aizsedz gaišās kurpītes — manu vecāku neseno dāvanu.

Svētku frizūra? Šis uzdevums bija visai viegls — iztiku pašas spēkiem bez frizieru palīdzības. Skatuves komplekss man netraucēja, kopš bērnības esmu pieradusi uzstāties publikas priekšā, būt visu acu priekšā.” Jau kuro reizi pārliecinos, ka kopš jaunām dienām cilvēku veido vide — ģimene, apkārtējie cilvēki, vietējās tradīcijas, vaļasprieki...

Dacei laimējās piedzimt jaukā Svariņu ciematā, kur aizraušanās ar māksliniecisko pašdarbību ir sensena. Bērnībā viņa apmeklēja deju kolektīva nodarbības. Arī tas fakts, ka viņas māmiņa ir mūzikas skolotāja, ietekmēja manas jaunās sarunbiedres likteni. Pirms gadiem trim Dace pabeidza Dagdas mūzikas skolu akordeona klasē, bet mājās ir arī pianīns, dators ar pieslēgumu Internetam, tāpēc pasaules tīmeklī 11. klases skolniece orientējas pavisam brīvi. Taču viņa dod priekšroku aktīviem atpūtas veidiem: volejbolam, piknikiem, saskarsmei ar domubiedriem gleznainā Ežezera krastos. Acīmredzot tāpēc konkursā ļoti efektīgi izskanēja himna Piloru ozolu audzei. Manuprāt, Ezernieku pāris veiksmīgi akcentu lika uz visu konkursa pārbaudījumu lakoniskumu un improvizāciju. Vēl es atcerējos izskatīgo Daci modernajā dejā, par kuru arī gribēju uzzināt aizkulišu noslēpumus.

Sākšu ar to, ka mūsu īsajā sarunā nesenā konkursante vairākkārt aizrautīgi stāstīja par savu vecāko māsu. Patlaban Biruta ir Daugavpils universitātes studente, raksta diplomdarbu. Perspektīvā viņa būs tulkotāja no vācu un spāņu valodas latviešu valodā. Ar māsas palīdzību Dace apmeklēja pasakaino pilsētu Brēmeni un pirmo reizi ieraudzīja plaukstošo Eiropu, par ko viņai saglabājušās vislabākās atmiņas. Kad pienāca laiks sagatavot konkursa deju, melodija “Only love” it kā pati uzplaiksnīja no nesenām atmiņām. Galvenās pāru dejas kustības ieteica Biruta, tad sekoja improvizācija, kas tika noslīpēta mēģinājumos. Beigu beigās Ezernieku duetu klātesošie zālē uzņēma ar ovācijām.

Pēc mana lūguma ielūkoties nākotnē Dace skaidri iedomājās iespējamās perspektīvas: “Man patīk Svariņu ciemats, kur patīkami atgriezties pie mīļiem un tuviem cilvēkiem. Ezernieki ar apbrīnojamo dabas skaistumu it kā kļuvuši par otro dzimteni. Noteikti nākšu uz ezera krastiem, ar kuriem saistītas neaizmirstamas jaunības atmiņas. Taču Latgalē acīmredzot nepalikšu. Ārzemes? Svešas valstis mani nevilina, lai gan turp interesanti aizbraukt kā tūristam. Dzīvi centīšos iekārtot tur, kur laimēsies mācīties un paveiksies dabūt labi atalgojamu darbu. Ļoti iespējams, ka izvēlēšos Rīgu — laiks rādīs. Kas ir vissvarīgākais dzīvē? Laime! Pārliecība par sevi, saviem draugiem, par rītdienu. Ģimene ir svēta lieta!”

Aleksejs GONČAROVS