Latgale ir ne tikai zilo ezeru, bet arī purvu zeme. Lūk, kāpēc pirms gadiem četrdesmit, vissarežģītākajā Latvijas reģionā sākās masveida meliorācija.
Tika nosusināti purvi, izcirsti neproduktīvi meži un krūmi, kuru vietā parādījās auglīgi tīrumi. Protams, tika būvēti arī ceļi. Sešpadsmit gadu Krāslavas 14. pārvietojamo mehanizēto kolonnu vadīja Ārends Osis. Kā sacīja autoritatīvais vadītājs, tolaik ik gadus tika nomeliorēts 2500 hektāru neizmantojamo zemju. Tas jau bija vēlāk, kad milzīgas atjaunoto zemju platības atkal sāka aizaugt, taču tā nav Krāslavas lielās melioratoru armijas vaina, kuri godīgi strādāja nākamo paaudžu labā.
... Viņi satikās gandrīz pēc diviem gadu desmitiem. Laiks nav saudzējis nevienu, bet, lūk, piemiņa par lielajiem darba sasniegumiem ir dzīva. Atklājot lielo sapulci, Ārends Osis sacīja: “Parasti Melioratoru diena tika atzīmēta jūnijā, bet šogad — maijā. Svarīgs ir kas cits — vecie draugi sapulcējās kopā, un mums ir ko atcerēties! Un šādas tikšanās ir jāturpina.” Zāle ilgi aplaudēja pēc tam, kad tika nolasīts bijušā meliorācijas ministra apsveikums. Leonards Misāns nevarēja ierasties uz Krāslavu, taču viņš izraudzījās ļoti sirsnīgus vārdus, veltītus Krāslavas kolēģiem. Svarīgā pasākuma organizētāji visu pārdomāja līdz sīkumiem, savu uzdevumu augstumos bija arī sponsori — bijušie melioratori Leonīds Andrejevs, Romualds Karolis, Boriss Trelis, Alberts Šķipurs, Stanislavs Sidorovičs, Nikolajs Turuta, Jānis Zdanovskis. Bija ļoti daudz ziedu, sirsnīgu vārdu, bija lielisks koncerts un dejas līdz pagurumam. Melioratori vienmēr prata gan strādāt, gan atpūsties. Un laika zobam nav varas pār viņiem.
Aleksejs GONČAROVS