Kalvītis Krāslavā par valstiski svarīgo

A. Kalvītis sāka ar viedokļa paušanu par parakstu vākšanu referendumu ierosināšanai. Viņš uzsvēra, ka esam nonākuši sarežģītā posmā valsts attīstībā. Atšķirībā no agrākajiem gadiem situācija ir mainījusies, Latvijas sabiedrība ir sašķelta dažādu iemeslu dēļ. To aktīvi veicinājusi daļa cilvēku, kuri organizē politisku opozīciju esošajai valstiskajai sistēmai, tādēļ bijušas ļoti smagas Valsts prezidenta vēlēšanas, vēlāk sekoja arī valdības krišana, visbeidzot esam nonākuši pie divām parakstu vākšanām. Pirmā — iespējamā parlamenta atlaišana ar tautas nobalsošanu, ko Tautas partija neatbalsta, jo pastāv zināmas tradīcijas un zināma kārtība, kādā valsts var funkcionēt.

Noraidāms pašos pamatos

A. Kalvītis: “Esam tipiska parlamentāra republika, kurā reizi četros gados tauta ievēl savus priekšstāvjus un katrās kārtējās vēlēšanās iespējams viņus neievēlēt, ja tauta neapmierināta ar savu esošo priekšstāvju darbību. Tādā veidā klasiski Eiropā funkcionē parlamentārās republikas. Tas, ko šobrīd ierosina arodbiedrības, ir veids, kad jebkurā brīdī subjektīvi var ierosināt parlamenta atlaišanu caur referendumu. Līdz ar to varam nonākt pie tā, ka valstī regulāri būs politiskā nestabilitāte, regulāri būsim vēlēšanu gaidās.”

Problēma tur, ka pirms vēlēšanām parlaments nepieņem nekādus nepopulārus, bet valsts attīstībai būtiskus lēmumus, kā tas arī notiek Saeimas priekšvēlēšanu gadā, jo jāizpatīk vēlētājiem. Turklāt, kā uzskata A. Kalvītis, arodbiedrību piedāvājums paver iespēju revidēt demokrātiskas sistēmas pamatvērtību — demokrātiskas vēlēšanas. Sak, manējie neiekļuva valdībā, šī Saeima ļoti slikta, jo vairāk šī Saeima pieņem ļoti nepopulārus lēmumus, jo vairāk man tas nepatīk, taisām jaunas vēlēšanas!

A. Kalvītis: “Tautas partija darīs visu, lai referendums neizdotos, un jau pamatos noraidīsim šo arodbiedrību priekšlikumu. Esam gatavi diskutēt par citu tēmu — ja parlaments nevar pildīt savas funkcijas zināmu iemeslu dēļ, piemēram, nevar izveidot valdību, nespēj nodrošināt likumu pieņemšanu, tad šādās situācijās parlaments atlaižams.”

Referendums par pensijām — populisms

Šis ir krietni sarežģītāks jautājums, ko visgrūtāk paskaidrot cilvēkiem. Kā izteicās viesis, ja šāds referendums notiks, tad nākamo būs jāorganizē par minimālo algu, aiznākošo — par skolotāju algām un beigu beigās nebūs nekā, jo naudas ir tik, cik ir. Cilvēki tiekot mānīti visrupjākajā veidā, jo kurš gan negrib lielāku pensiju zem lozunga: “Iesim parakstīties!”. Viņi iet un parakstās, bet, ja būtu izlasījuši, kas rakstīts likuma grozījumos, tad redzētu, ka stratēģija veidota šādi: notiks Saeimas ārkārtas vēlēšanas (jo ierosināts referendums un Saeima līdz 2009. gadam, iespējams, tiks atlaista), līdz ar to pārejas noteikumu 34. punktā ir rakstīts, ka jaunā pensiju sistēma būs spēkā līdz 2009. gada 31. decembrim, bet pēc tam atgriežamies pie vecās pensiju sistēmas.

Tikai ar piebildi: vecā ir tā labā, bet piedāvātā, pēc A. Kalvīša vārdiem spriežot, — pilnīga avantūra. Līdz šim Latvijas pensiju sistēma veidota tā, ka visi solidāri piedalāmies sociālo problēmu risināšanā. Tam, kurš iemaksā lielāku summu, ir tiesības cerēt uz lielāku vecuma pensiju, nekā tam, kurš maksā mazāku summu. Piedāvātās izmaiņas nozīmē atgriešanos pie sociālisma sistēmas, kad svarīgi, nevis cik iemaksā, bet — cik nostrādā. Tad darba stāžs ir galvenais kritērijs, bet tas nemotivē cilvēkus maksāt sociālos nodokļus.

A. Kalvītis uzskata, ka tā ir ļoti bīstama spēle un manipulēšana ar sabiedrību. Pirmais, ko var darīt, nepieļaut referendumu neatkarīgi no tā, tiek savākti paraksti vai nē, jo tas skar valsts budžetu un ir pretrunā ar Satversmi. Ja referendums tomēr notiek, tad Kalvītis pats plāno apstrīdēt šādu lēmumu Satversmes tiesā.

Viesis arī pauda pārliecību: ja iesim šo māņu ceļu, sagrausim to labo, kas līdz šim izveidojies valstī, ko atzinušas arī citas pasaules valstis, proti, ka Latvijā izveidota ļoti progresīva un moderna pensiju sistēma. To visu varam viegli sagraut un atgriezties pie nesaprotamas sistēmas tikai tāpēc, ka kādam ienācis prātā, ka viņš šādā veidā var uzvarēt vēlēšanās.

Apkopojot savu attieksmi pret šiem diviem referendumiem, A. Kalvītis uzsvēra: “Satversmes grozīšana novedīs pie politiskas nestabilitātes valstī, pensiju referendums novedīs pie valsts sociālā budžeta bankrota!”

Nav šaubu — reforma būs!

Tautas partijas vadītājs akcentēja, ka administratīvi teritoriālā reforma notiks, par to vairs nav nekādu šaubu. Pretējā gadījumā, tas būtu desmit soļu atpakaļ valsts attīstībā. Protams, šis atkal ļoti jūtīgs jautājums, jo katram gribas saglabāt savu mazo pagastu, nelielo skolu, bet tajā pašā laikā šodien aptuveni 30 pašvaldības spēj sevi nofinansēt un uzturēt, bet 500 pārējās tiek uzturētas par šo 30 pašvaldību naudu. Kam vajadzīgas šādas administratīvās pārvaldes, ja kādam citam par to jāmaksā?

“Tāpēc jāveido daudz lielāks mērogs,” turpina A. Kalvītis. “Savā laikā biju liels piekritējs veidot tikai apmēram 30 pašvaldības rajonu robežās. Bet šajā brīdī sabiedrība tam nav gatava, tāpēc reforma ir sadalīta. Tomēr ir rajoni, kur spēja vienoties, piemēram, Talsu, Alūksnes, Gulbenes rajons apvienojas vienā pašvaldībā katrs, kas ir ļoti saprotami cilvēkiem, jo viņi tāpat visi brauca uz rajona centru. Bet ir pašvaldības, kā Cēsis, kur visi pārplēsušies savā starpā un grib katrs savu novadu. Ja paskatāmies uz kaimiņvalstīm (Somiju un Zviedriju), tur reformas notiek nepārtraukti, no gada uz gadu apvienojas. Beigu beigās mēs arī nonāksim līdz šim rajona līmenim.”

Tomēr daži izņēmumi tradīciju un citu ļoti objektīvu iemeslu dēļ varētu būt, piemēram, Valkas un Smiltenes, Dagdas un Krāslavas, Līvānu un Preiļu novadi, kur vēsturiski izveidojušies divi centri. Lai vai kā, visiem jātiecas uz vismaz rajona mērogu, jo tad var plānot un investēt, attīstīt teritoriju un beigu beigās operēt ar saviem līdzekļiem, nevis ar to, ko piemet no citiem reģioniem. Tas varbūt ir normāli no solidaritātes viedokļa, bet ne no attīstības viedokļa.

A. Kalvītis: “Ir pašvaldības, kur pagasta budžets nespēj samaksāt administratīvos izdevumus. Ja valsts neizveidos modernu administratīvo pārvaldi, kas atbilst 21. gadsimtam, tad būs nabadzība, nebūs attīstības un nākotnes.”

Jautājumi un atbildes

— Vai reformas dēļ būs jāslēdz skolas?

— Ne jau reformas dēļ tiek slēgtas skolas, bet gan bērnu trūkuma dēļ. Ir Latvijā skolas, kur skolotāji gandrīz vairākumā. Pastāstiet, kurš var samaksāt par tādu skolu? Mēs gribam saviem bērniem modernu izglītību mūsdienīgos kabinetos pie kvalificētiem skolotājiem. Dzīve piespiedīs koncentrāciju. Ēriks Zunda, kurš 90. gadu vidū izstrādāja 102 pašvaldību modeli, aprēķināja, lai uzturētu modernu vidusskolu, nepieciešams vismaz 8000 iedzīvotāju. Citādi no ekonomiskā viedokļa tas nav izdarāms. Tie ir objektīvi faktori, tāpat ar slimnīcām. Nevar katrā lauku slimnīcā nodrošināt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi, var — primāro. Nekad Krāslavā nebūs modernas Eiropas līmeņa slimnīcas, te būs kvalitatīva primārā palīdzība. To nenosaka reforma, bet objektīva dzīves nepieciešamība.

— Cik ilgi Latvija būs noslēgta telpa un neatvērs durvis citu valstu iedzīvotājiem, kuri atrisinātu demogrāfiskās problēmas?

— Mans viedoklis — cik varam, tās durvis turam ciet! Pretējā gadījumā saskarsimies ar tādām problēmām, kādas dzīvē neesam redzējuši. Tas tiesa, ka ekonomikai vajag darbarokas. Ja Rīgā bezdarba nav, tad Latgalē kādi 10 procenti ir. Jādomā par savas nācijas genofonda attīstību, nevis svešas nācijas ievešanu, jo šeit tā mums radīs pavisam citus dzīves apstākļus.

— Vai Gaismas pils projekts nav populisms?

— 21. gadsimtā visa ekonomika un sabiedrība balstās uz zināšanām. Gaismas pils lielā mērā ir zināšanu simbols, jo ne jau pati ēka mums tās zināšanas dos, bet visa tā infrastruktūra, ko esam izveidojuši, lai saslēgtu lauku skolas un bibliotēkas vienotā tīklā, lai informācija būtu pieejama katram.

Ja mūsu paaudze ir tik mazspējīga, ka mēs nevaram uzcelt nevienu izglītības un attīstības simbolu savai tautai, nācijai, tad acīmredzot ar to jāsamierinās. Paskatīsimies, ko pirms simts gadiem latvieši izdarījuši: uzcēluši Nacionālo operu, Nacionālo teātri, viņi daudz ko izdarījuši. Bet ko mūsu paaudze uzcēla kultūras un izglītības jomā? Neko.

— Pilsonības un valodas likumi tiks grozīti?

— Sistēma, kas Latvijā pieņemta, akceptēta starptautiski, un nav ko to aiztikt, jo tas atkal būs jaunu nemieru cēlonis. Tagad ir skaidri pateikts, kā var naturalizēties un iegūt Latvijas pilsonību. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā katrā valdības sēdē apstiprinājām 1000 cilvēku sarakstus, kuri ieguva Latvijas pases. Šobrīd situācija piebremzējusies, bet nekādas valodas likuma vai pilsonības likuma izmaiņas no Tautas partijas viedokļa nav pieļaujamas, jo tas izjauks stabilitāti.

Juris ROGA