Lūk, arī sācies īstais pavasaris! Maijs ir piektais gada un pēdējais pavasara mēnesis. Nosaukums cēlies no īpašvārda Maija — tā Senajā Romā dēvēja zemes un auglības dievieti.
Maijs — tā ir krāsu bagātība. Vienas no pirmajām mūsu dārzos uzplaukst maigi bālas vai dzeltenas narcises. Leģenda vēsta, ka skaistais jauneklis Narciss tik ilgi tīksminājās par savu atspulgu ūdenī, ka dievi viņu sodīja, pārvēršot par puķi. Arī mūsu dienās par Narcisu dēvē patmīlīgu cilvēku.
Lai patīksminātos par pavasara krāsu bagātību, mums nav jābrauc tālu ārpus pilsētas, jo Krāslava atrodas tik brīnišķīgā vietā Daugavas ielokā. Pietiekami ir aiziet uz veco parku, kur pie pils var atrast pat maijpuķītes. Bet pie Karņicka pieminekļa mēs ar bērniem redzējām savvaļas prīmulas. Tās nav tik skaistas kā veikalā, bet cik smaržīgas! No tām var pagatavot lielisku tēju. Tomēr vāksim prīmulas ārpus pilsētas.
Pavasarī Krāslava slīgst violeto ceriņu mākonī. Skandināvijas valstīs ir leģenda par šo augu. Pavasaris, sajaucis saules starus kā varavīksni, sāka kaisīt tos uz zemi. Tur, kur nokrita stari, uzziedēja puķes — dzeltenas, oranžas, sarkanas, zilas, baltas. Pavasaris nāca no dienvidiem un ziemeļiem, kaisīdams daudzkrāsu starus. Kad tas sasniedza ziemeļus, tam palika tikai violetie. No tiem tad arī izauga ceriņu krūmi. Taču ceriņu dzimtene nav ziemeļvalsts, bet gan Persija. Pirms 400 gadiem ceriņus atveda uz Vīni, no kurienes tie atceļoja arī pie mums.
Mūsu Krāslavā ir Ceriņu iela, bet Lakstīgalu ielā, tieši pie ceļa, aug visdažādāko šķirņu ceriņi. Pastaigājoties te pavasara vakarā, var pēc sirds patikas paklausīties lakstīgalas pogošanu un izbaudīt ceriņu smaržu. Starp citu, dziednieciskas ir gan šī auga lapas, gan arī ziedi.
Bet īstie Persijas ceriņi aug parkā pie upītes blakus bijušajai grāfu bibliotēkai.
Jauniem cilvēkiem patīk meklēt “laimīgās” ceriņu ziedlapiņas. Ja arī jūs tos neatradīsiet, vienalga — esiet laimīgi!
Ņina GADŪNE
.jpg)
.jpg)
